nonstopā bēres, mūsu karavānu apšaudīja iezemieši ar bultām, man viena trāpīja elkonī un pārlūza tāpat kā elkonis, es to vilku pa zemi kā metāla stieni un tas sitās pret koku saknēm, sūnās tam bija patīkamāk vilkties un viļāties dažkārt apstājos, lai tas var atpūsties, pačurāt un nopeldēties, bet tad atkal skubināju to doties tālāk, kad sasniedzu savu karavānu, no tās nebija palicis pāri daudz tikai viena aste vilkās bruņmašīnai pakaļ, tā klusu dūdodama mērīja ceļu un bez skaņas skrapšķinājās tālāk, pieliekot soli katram mazam akmentiņam, ko sastapa. uz uzklapēju pa tās muguru kā zirgam un no lūkas izlīda tankinsta galva, iedeva man gabaliņu galvas un ielīda atpakaļ, es atsēdos pret priedi un ieēdu mazliet halvas ar karstu tēju, tad vēl brīdi pasēdēju, salocīju no vēstules lidmašīnu un aizlidināju pār džungļu galotnēm saulrietā.