atvase ([info]atvase) rakstīja,
@ 2017-01-11 11:42:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Taizé viesu uzņemšana. Es piekritu cilvēkiem dot naktsmājas, nevis viņus mīlēt?
Šodien e-pastā saņēmu vietējās draudzes mācītāja aicinājumu doties uz sapulci un "apspriest Taizé viesģimeņu pieredzi" (starp citu, mīļās viesģimenes, plkst. 19:00 būs vakara dievkalpojums, ja kādam ir interese, laipni aicināti!). Aicinājumu nolēmu ignorēt, bet savu pieredzi tomēr .

Pirms pieteikties kādu uzņemt, mani mocīja lielas šaubas un slinkums/negribēšana, bet: 1) kopumā atbalstu jebkādu jauniešu ceļošanas veicināšanu visiem līdzekļiem, jo svēti ticu, ka tas mazliet, mazliet, varbūt, palielina iespēju izaudzināt kaut mazliet tolerantāku paaudzi nekā iepriekšējās, un pasaule ar to kļūs labāka, 2) dažādu tautību un dažādu reliģisko uzskatu, tostarp arī ateistu sajaukšanās un savstarpēja parīvēšanās nemaz nevar nākt par sliktu, 3) pirms desmit gadiem pati reiz šādā veidā aizceļoju uz Portugāli, nobastojot visas reliģiskās diskusijas un uz pilnu klapi izmantojot Taizē dalībniekiem piešķirtās transporta atlaides Portugālē, un tagad jūtu morālu pienākumu kaut kā par to atmaksāt, 4) atbalstu nekomercialitātes ideju un neuzskatu, ka no katra pasākuma būtu jāuzvārās viesnīcām, 5) kaut kāda stīga dvēselē par "Latvijas godu" tomēr ieskanējās, ko nu tur padarīsi.

Tātad pie mums 28. janvārī ieradās divi poļu izcelsmes vīrieši, pēc skata aptuveni 30-35 gadus veci, kas runāja sliktā angļu, vācu un krievu valodas sajaukumā.
Likās, bezmaz viss mūsu ciems bija pacilāts un spietoja kā satraukts bišu pūznis. KĀ! mūsu ciemā kaut kas NOTIEK! Arī mēs esam vajadzīgi!! Kaimiņi beidzot runā viens ar otru!

Uzreiz jāpiezīmē tas, ka potenciālajām viesģimenēm domātā reklāma bija maldinoša. Reklāmā bija teikts - vajadzīgs ir tikai jumts virs galvas, 2x2 metri uz grīdas, un vienkāršas brokastis, un viss. Bet patiesībā vajadzīgas bija gan brokastis, gan vakariņas (viesi ieradās ar vilcienu no Rīgas 21:00 un bija izsalkuši, jo vakariņas bija laikam bijušas ļoti agrā vakarā), kā arī tika sagaidīta priecīga, viesmīlīga attieksme un regulāra uzmanība (tika sagaidīta internacionālā tipa patērzēšana (kas manā mūžā darīta tik daudz, ka jau sen apnikusi) katru rītu un katru vakaru (kad man kā jaunai māmiņai ļoti gribējās iet vienkārši gultā atlūzt, ko gan pieklājības pēc atļāvos tikai vienā no šiem vakariem), un pāris reizes arī vadāšana ar automašīnu no mājām uz baznīcu, jo pirmajā dienā uz turieni nebija transporta.

Uzņemšanas pieredzes nepatīkamākā daļa bija tas, ka līdz pat pēdējam brīdim es nezināju, kādi cilvēki, kas par putniem ieradīsies manās mājās! ne tautību, ne dzimumu, ne vecumu, kur nu vēl personības iezīmes vai intereses, kaut gan tas, protams, neapšaubāmi trenē nediskriminācijas spēju visaugstākajā līmenī, un tomēr, tas nav patīkami. tas ir nesalīdzināmi ar hospitality club vai couchsērfinga pieredzi. Ne pārāk patīkami bija arī tas, ka mācītājs pievienoja mani viesģimeņu whatsapp grupai, kurā sākotnēji tika risināti organizatoriski jautājumi, kas likās ļoti prātīga doma, bet pēc tam panesās reliģiski apsveikumi svētkos, informācija par kārtējiem dievkalpojumiem, fotogrāfijas un video ar laimīgiem, man nepazīstamiem jauniešiem un video no pasākumiem Arēnā Rīga, kā arī neskaitāmi ģimeņu apraksti, par to, kādus ēdienus katrs pasniedz saviem viesiem un pa kādām apskates vietām viņus izvadā (par ko es jutu iekšējo spiedienu un vainas apziņu, jo es neko īpašu negatavoju un nekur viesus nevadāju), un telefons man piepildīja pilnu atmiņu ar man svešu cilvēku bildēm, kā rezultātā uz kādu laiku man nedarbojās g-mail e-pastu sinhronizēšana.

Tieši tajā dienā, kad es kārtējo reizi secināju, ka man nepatīk poļi, ka visos līdz šim sastaptajos poļos ir kaut kas dīvains, grūti definējams, kas mani atgrūž, izraisa nepatiku, un tieši tajā dienā viņi man tiešā tekstā bez kautrēšanās pajautāja, vai man patīk poļi vai nē, uz ko man vajadzēja izlocīties, ka es maz pazīstu poļus.

Biju ļoti cerējusi, ka viesi mazliet izklaidēs manu bērnu, līdz ar to ļaujot man mazliet atpūsties no tā darīšanas pašai, bet īstenībā viņu režīms bija tāds, kas galīgi nesakrita ar A. režīmu, līdz ar to A. viņus redzēja tikai brokastu laikā uz 10 minūtēm - visu to laiku sēžot kautrīgs man klēpī. Pat Jaungada dienā, uz kuru es biju cerējusi, nekas nesanāca, jo bērna aktīvajās nomoda stundās ap 10.00- 11.00 viesi devās uz baznīcu, bet pusdienas ar mums un pasēdēšana notika tad, kad bērns jau bija diendusā, ap 13.00/14:00.

Patīkamais un/vai noderīgais: 1) ārkārtīgi tika trenēta mana tolerances spēja, spēja sniegt viesmīlību nediskriminējot pēc nekādām iezīmēm, 2) uzzināju, kā sauc vienu no maniem kaimiņiem, kā arī viņa telefona numuru, varbūt tas kādreiz noderēs, 3) dažos vakaros un rītos pirmo reizi pa ilgākiem laikiem mums bija kaut kas līdzīgs ģimeniskai maltītei bez stresa un ar īstu ēdienu, nevis džoilentu vai auzu pārslu putru, 4) dāvanā saņēmām vairākas alkohola pudeles un poļu saldumus (ne tikai mazu bildīti ar ikonu, kas tagad stāv virtuvē aizgriezta pret sienu, liekas, mans vīrs neizturēja un viņu aizgrieza), 5) mums tika atstāti kontakti un aicinājums paviesoties Polijā, kaut gan man ir sajūta, ka šis piedāvājums nekad netiks izmantots, bet kas zina, kas dzīvē gadīsies? Es pat neatceros, kā saucas tā viņu pilsēta, un kurā Polijas galā tā atrodas.

Ir jau muļķīgi piedāvāt savu viesmīlību un pēc tam darīt to ar kurnēšanu. Bet kaut kā likās, ka tas tomēr ir jādara, un ka kurnoša un pukstoša ģimene joprojām ir labāka par skolas sporta zāli. Turklāt viesiem savu iespēju robežās centos nelikt neko no tā manīt. Lai jau papriecājas un jūtas pozitīvi.

Kopumā jāsaka, ka pieredze bija vairāk nepatīkama nekā patīkama, sevišķi nereliģiozam, intravertam un ikdienā aizņemtam un nogurušam cilvēkam, tomēr tas bija jau iepriekš paredzami, pieredze bija lietderīga, un savu lēmumu nenožēloju. Bet otrreiz laikam gan to nedarīšu, pietiks ar šo vienu reizi. Pienākums izpildīts. Turklāt šķiet, ka man, parakstoties uzņemt "jauniešus" būtu varējis gadīties uzņemt arī 40 vai vairāk gadīgus - oficiāli it kā jaunietis skaitās līdz 35 gadiem (bet nu tiešām, man ir 31 gads, un es vairs nejūtos kā jauniete, liekas, ja 35 gados cilvēks apceļo pasauli šādā veidā, viņš nav īsti normāls, vai šādā vecumā nebūtu laiks nobriest?). Mūsu uzņemtie "jaunieši" šķiet bija jau šajā vecumā, un no sarunām varēja noprast, ka viņi gatavojas piedalīties visos Taizē pasākumos vēl daudzus gadus.

P.S. Lai mazliet sevi uzjautrinātu, virtuvē labi redzamā vietā atstāju pie mums nejauši pieklīdušu publikāciju ar nosaukumu "Modern Nordic Rituals", kur ir intervijas ar šamaņiem un pseidošamaņiem, un vienās vakariņās dedzinājām sveci, kas iesprausta liķiera "Valhalla" pudelē, bet tas laikam palika nepamanīts, un jebkādas patiesi interesantas tēmas, kas varētu skart jūtīgus jautājumus, tika apietas. Tuvākais tam, ko es panācu, bija uzdot jautājumu, ko viņi domā par imigrāciju, uz ko, cik sapratu, viņi atbildēja, ka vēsturiskie musulmaņu imigranti ir ok, bet mūsdienu imigranti ir pē.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?