Paražas vai neražas?
Divgadīgu bērnu svētki uzdzen man sajūtu, ka homo sapiens sabiedrība un paražas kopumā ir kaut kas šķebinošs. Arī A. par svētkiem nebija laimīgs.

Vairāk kā mēneša garumā plānotā bērnudārza eglīte mazajiem (dažreiz līdz pat 30 vai vairāk WhatsApp ziņām vienā vakarā, katru otro vakaru) mums ar A. beidzās tādējādi, ka es no rīta pēc negulētas nakts (vienas no neskaitāmajām tādām naktīm divu nedēļu ilgajā maģistra darba nodošanas maraton-sprintā) mēģināju sadiegt kaut ko attāli līdzīgu lāča maskai un nokavēju nolikto ierašanās laiku, eglīte sākās bez mums, un A. atteicās iet iekšā, histērijā un panikā stundu vai divas nosēdējām garderobēs, kamēr pārējie bērni ēda, dejoja un smaidīja un saņēma dāvanas. Pēc tam A. uz dažām minūtēm atļāva mums abiem uzkost mazliet saldumu pirms krist nākamajā pirms-diendusas histērijā, kad visi bērnu vecāki pamazām sāka doties prom savos darbos un atstāja savas atvases brēcošas un rāpojošas pa grīdu. Rezultātā A., kas jau bija pieradis pie dārziņa un no rītiem parasti gāja pa durvīm iekšā īpaši nekurnot, tagad no rītiem raud, neiet iekšā pa durvīm, ķeras pie manis un nelaiž vaļā vai skrien prom pa gaiteni kliegdams.

Divas dienas pēc "eglītes", piektdienā plkst. 16:00 vecākiem bija jāierodas uz Ziemassvētku tirdziņu, ņemot līdzi zīmuļus vai tamlīdzīgas preces, ar kurām "maksāt" par bērnu paštaisītiem saldumiem. Viss beidzās tā, kā es cerēju - A. bija jūtelīgs un neļāvās apģērbt sevi uzreiz, tāpēc mēs nedevāmies līdzi audzinātājām un citiem bērniem uz aktu zāli, kur bija tas tirdziņš, bet vienkārši iekāpām mašīnā un atbraucām mājās. Tas bija viens no labākajiem vakariem kopā ar A. pēdējo divu mēnešu laikā.