un atkal jau man gribas mūziku izteikt vārdos savīt skaņu no burtiem uz papīra vai ekrāna un ritmu un plūdumu un skaļumu bet no tā kaut kā atradināšos vai pieradīšu pie tā kā ir es nezinu kāds būs nākamais vārds ko rakstīšu un tas nedaudz biedē bet ir vienlaikus interesanti pa prātu maļas visādi izdarīti un neizdarīti darbi bet man tikai gribas pakavēties atmiņās par fantastisko laiku burvīgo sniegu un to sajūtu ārā kurā gribas palikt uz visiem laikiem es bišķīt baidos par to kā rīt kaut kur tikšu ar auto jo tas ir tik apsnidzis ka nu jau izskatās pēc džipa bet uz sniegu nedusmojos tik un tā sniegu es mīlu tas ir baltākais un skaistākais kas uz pasaules ir man patīk kā pasaule apklust kad snieg kā gaiss mirgo kad pārslas krīt cik viss ir kluss kā viss gurkst kā visi ikdienas trokšņi paliek arvien klusāki un mierīgāki kā pasaule pierimst kāds pasaulē miers cik pasaule gaiša tāda sagurusi kā pēc gara gājiena bet gaiša un laba un mierīga es tādā gribu palikt uz visiem laikiem tad visas bēdas un prieki apstājas un paliek kaut kur citur un var vienkārši būt man tāds laiks liek vienkārši iedziedāties sirdij tā ka smeldz tā ka sāp bet vienlaikus ir tik ļoti ļoti ļoti labi ja man būtu balkons es tagad uz tā ietu ar tējas krūzi un sēdētu kamēr paliktu pavisam auksti es ar smeldzi sirdī atceros ka līdzīgas bija ziemas pirms kādiem septiņiem un astoņiem gadiem kad gāju vidusskolā un vakaros satikos ar draudzeni no pretējās mājas un mēs gājām uz citu pagalmu pasēdēt uz soliņiem un uzsmēķēt pa kluso un runāt runāt runāt par visu visu kas vien prātā un kas vien uz sirds ne tikai par sadzīviskām un skolas lietām bet arī par tādām īstām un ne tikai par to kas sāp un slikti bet arī par to kas ir labi un tas bija tik ļoti ļoti īpaši man liekas ka es turpmāk notikušo nebūtu izdzīvojusi ja man nebūtu bijuši tādi sniegoti vakari divvientulībā.