Mārcis sagaida Jauno Gadu. Un tad vēlreiz.
Pavēla 1. janvāra pēcpusdiena. Dzērām šampi, glupos veidos lecām kādas latviešu tantes piemājas baseinā un pa brīdim atkārtojām: "Eu ...ir 1. janvāris." Arī dažas stundas iepriekš kad jaungada afterparty vairāk izskatījās pēc pusnakts dārza svētkiem nekā pēc "nu, ko, salūts galā, visi atpakaļ mājā pie rosola!" kaut kas šķita neriktīgi. Neriktīgumu pastiprināja arī tas, ka lielākā daļa no mums sen jau bija nolūzusi un gulēja (9:00 no rīta), kad Latvija sagaidīja J.G. un cilvēki nosalušiem pirkstiem sūtīja apsveikumu īsās. Un man patīk, kad ir neriktīgi. Patīk, kad visus bioloģiskos pulksteņus un ziemeļnieku vielmaiņas var pasūtīt pie "Rīgas Dumpja" vai "Staburaga", vai "Lielā Kristapa". Jo tā te vietējie latvieši runā - 30to gadu valodā un ar lielu akcentu. Ir kāds liels gandarījums par sevi, kad paspēj (ievelkam dziļu elpu) sagtavaot svētku vakariņas, aizlieties līdz nolūzumam, pavārtīties pa upesmalu stutējoties pret ne mazāk dumajiem draugiem, pamosties, sagaidīt salūtu kopā ar kādu miljonu šķībuļu +31C grādu pusnaktī, taisīt kilometru garu sprintu (kura rezultātā jebkāda alkohola pazīme no ķermeņa ir prom) pakaļ afterparty autobusam (jo tikai busa vadītājs zin, kur tas pārtijs notiek), busā mēģināt dziedāt līdzi pirmskara latvju dziesmām, ko pavada tribal perkusionisti, un kuras katrs vietējais latvju jaunietis uzskata par godu zināt no galvas, aizlieties vēlreiz ar dārzasvētku boli no milzīgas bļodas, iepazīties ar kolorītajiem, par kādu no kuriem vēlāk noskaidrojas, ka iepriekšējā pārtijā viņš ir piedirsis folijā un ielicis ledusskapī (laikam demonstrējot savu nostāju), aizmirst visu vārdus, vēlreiz aizlieties, nejauši uziet Mārtiņu dārzā un, saulei spīdot, lielā ronī (jā, tas mans jaunieviesums) doties uz mājām, protams ne uz savām, jo kurš tad savas var atrast. Un to visu vēl pirms Latvijā kāds paspējis izņemt no ledusskapja šampi. Vienos dienā, kad tālajā Latvijā jaunais gads jau 4h kā sagaidīts, siļķe kažociņā apēsta un Krievu Standarts nosusināts, mēs ar Mārtiņu joprojām meklējam savas mājas. Ronī. Ekstrēmās temperatūrās.