...
Pēc divu nedēļu apātiskas bumbulēšanas parādījies kaut kāds darbaspars. Darbaspars parasti parādās, kad ezis nepieduras pēcpusei par mata tiesu, kas šinī gadījumā bija pasniedzēju sliktā veselība un kursabiedru atsaucība. Bet ir jāsaņemas.

Šīsdienas mazo jautrību sagādāja audzinātājas šokēti sašutusī izbrīna izteiksme, kad mūsu režisore G. pateica, kāda ir mana loma mūsu kursa mazajā etīdē par tēmu “Francijas māksla 20.gs”, proti, prostitūta alkoholiķe. Tā kā pēdējā laikā mūsu skolā neviens nav sadomājis nolikt karoti, tad atkal notiek maskuballe.

Vēl man patīk iet kājām mājup no skolas, ja stundas nebeidzas pārāk vēlu. Tās ir manas mazās pastaigas, kad varu izvēdināt no galvas terpentīnu, skaitļus un rakstnieku uzvārdus. Uz stundu atslēgties no visa un aizpildīt tukšumus ar pilsētas nomales rāmo pēcpusdienu, botāniskā dārza sētu, Imantas neuzbāzīgajām šķērsieliņām un nelielajām privātmājām ar ābelēm priekšā, dzelzceļu un nesteidzīgiem elektrovilcieniem, blāvu ziemas sauli gaiši dzeltenzilās debesīs un tās zeltaino staru apspīdēto betona žogu, kailiem un tumšiem koku zariem un manu zābaku papēžu kluso klaudzēšanu pret sniegaino asfaltu. Vislabāk man tā patīk staigāt, kad nekas nav sakaitinājis, satraucis vai apbēdinājis. Tad es varu mierīgi domāt par visām tām dīvainajām lietām, kas notiek manā un citu cilvēku dzīvēs.