gulbis bez spaarniem. jaa! nee! bezspaarnains putns. bez kaajaam. bez knaabja. ko tas tur dara?
mees visu atradaam.
nekad savaa muuzhaa nebiju tik ljoti nobijusies. nekad nekad.
taada sajuuta, ka vareetu dariit visu, pilniigi vienalga ko, lai tikai nebuutu tik ljoti bail. ok, taa ir mana fobija.
tagad pie siltas teejas kruuzes, cepumiem un ar tikko-peec-vannas sajuutu tomeer liekas ka tas bija vienreizeeji fantastiski.
apzinja, ka ej kautkur zem zemes. gaismas nav un ja gadiijumaa kautkur viduu izdziest lukturiitis tu esi pilniigi pazudis tumsaa. aiz katra pagrieziena eja sadalaas 4 jaunaas, kuraa katraa ik pa solim saanu tunelji. apmaldiities elementaari. peec pirmajiem paaris pagriezieniem jau izskan - ''eu, kaadam nav diegs? kaa mees atradiisim celju atpakalj?''
trepes uz augshu. trepes uz leju. caurmi griidaa, elektriibas sadales skapji, dzelzs liistes, kas karaajas no griestiem, trubas, ventilaacijas shahtas.
paskaties atpakalj - pilniiga tumsa un nekaadas nojausmas kur tu atrodies un kur ir izeja.
un pie katra naakamaa eju sazarojuma taads - ''ou mai...varbuut labaak neejam taalaak?''
nepaartraukti liekas, ka aiz stuura jaabuut dienasgaismai. bet nekaa.
otro reizi ejot iekshaa ir labaak un izraadaas, ka nemaz nav tik sarezhgjiiti atrast celju atpakalj. bet tomeer.

izkratiiju no kedaam kilogramu smilshu, seedeeju vasarniicas virtuvee pie atveerta loga, kur apkaart shivereejaas kartupeljpankuukucepeeji un klausiijos kaa niimō ar raivi aaraa speelee kko no The Bed Bugs
vissuperiigaakaa banaanu tabaka.
visforshaakais dienas nobeigums.
''piedodiet man tie, kas gulj. bet man ljoti gribas dziedaat''
tonikas un dominantes