Šovakar ir skumjais vakars. Tāds, kāds sen nav bijis. Gribas pažēloties un pačinkstēt, lai gan man ir viss, ir tas, ko vēlas citi, tas, ko vēlos, bet vienalga nav labi. Kāpēc cilvēks ir tik nepiepildāms? Laikam, tāpēc, ka, ja mēs apstātos savās vēlmēs, tad apstātos arī savā attīstībā un izaugsmē. Un tie, kas saka, ka, jo vairāk ir, jo vairāk vajag, tiem ir taisnība. Tomēr reizēm jūtos kā negause, kas visu grib pievākt tikai sev, un negribu arī dalīties. Egoiste, skopule, negause, ļauna, slinka... par daudz negatīvā vienā cilvēkā. Gribas būt labai, tīrai, bez piejaukumiem, bet nesanāk, vienmēr kkas nav labi, kkas nav pa prātam. Nja, ir iestājusies sevis žēlošanas stadija. Nav labi, nemaz nav labi. Es taču esmu jauka, mēdzu būt mīļa, pacietīga... bla bla bla... šovakar nebūs nekādas odas man par godu, būs tikai dvēseles izvirdums, kas ir krājies un krājies... Negribas uzmākties draugiem, tiem dažiem vienīgajiem, kas man ir, negribas apgrūtināt manu, jau tā nogurušo, vīrieti ar savām bezvērtīgajām domām un nesvarīgajām problēmām, kas salīdzinot ar citu problēmām ir nieks, bet katram taču liekas, ka viņa problēmas ir svarīgākās un steidzamākās.
Tā pačinkstēju un pietiks. Tagad par ko patīkamāku.
Šodien biju ļoooti apzinīga un iesaiņoju divas dāvanas, nu tik glīti, ka es buutu laimiiga saņemt tādu iesaiņojumu vien, pat bez dāvanas iekšā. Ceru, ka mani mīļie to spēs novērtēt. A vispār nav nekādas svētku sajūtas ir tikai kkāda ieprogrammēta domāšana, kas ir jāizdara, lai uz svētkiem viss būtu kā vajag, kā ir bijis vienmēr, tā teikt, nemainīgās vērtības, kuras gribas mainīt. Nekas vienreiz saņemšos un mainīšu ar, nebūs nekāda svētku maltīšu gatavošana, nebūs eglītes pušķošana ar aizvēsturiskām un nedaudz apdauzītām mantiņām. Man taču ar gribas to svētkus izbaudīt, nevis noskrieties kā sunim, stundiņu pasēdēt, un skriet tālāk. ...Un atkal jau es sāku činkstēt... liekas, ka nekas labs tomēr šovakar nesanāks, pietiks jau ar šo pašu "gribas runāt, bet neko konkrētu pateikt nevaru" savārstījumu...