Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Tūjas piens 20 no 30
Tūjas piens.



Tikko iedomājos, ka lielākā daļa lasītāju un cilvēku nav mani draugi, līdz ar to manam romānam ir jābūt tik labam un spēcīgam, lai arī mani nedraugi paslepus to izlasītu un būtu uz pakaļas. Mans romāns ir mans Tūjas piens. Es nevaru apelēt pie simpātijām, jo vērtētājs būs nežēlīgs aiz iemesla, ka nav man draudzīgs. Piemēram, nenovīdīgā un aiz savas sejas fasādes indi slēpjošā visiem zināmā x. Es nevaru apelēt pie viņas dzimumorgāniem, manam Tūjas pienam ir jāgāž no kājām, lai gan alkohola satura atzīmīte sākumā neraisa ticību un bijību un vīpsnāšanu. Tomēr to iedzerot lopa lasītājs saprot, ka ir dabūjis bietē un atpakaļceļa nav. Visi jautājumi drūzmējas tā galvā un savā ekstātiskajā labsajūtā kaunoties pats no saviem aizspriedumiem tas pieliek bikses. Visi literatūras kritiķi deg baltā liesmā mēģinādami izspiest kaut kādu mazo kaku, bet sanāk tikai odas priekam un visi sēž nevarēdami piecelties. Beidzot tas ir noticis, latviešu literatūra ir nolikta uz mutes un nekādi komplimenta vārdi nespēj noslāpēt kaunu par nespēju rast ticamu izskaidrojumu. Tu varbūt neesi nekāds dižais koderis, bet manā romānā nav svešvārdu, nav vajadzības zināt literatūras teoriju un debīlo vēsturi. Tu vienkārši paņem grāmatu un tā izmaina tavu smadzeņu garozu. Cik dīvaini, kādam ir jābūt romānam, lai sasniegtu šādu mērķi? Pat tūkstošgadīgi Budas rakstīkļi noliek uz pakaļas, bet apelē citur nevis pie patērētāju kultūras.

Romānam ir jābūt tīram no ambīcijām. Būsim godīgi, romānam ir tā jāiedod bietē, ka nekāda pretošanās pēc definīcijas nav iespējama. Bet kaut kādi patētiski Kultūras foruma diriģentu centieni kaut ko pukstēt tiek nolīdzināti ar vienu trāpīgu frāzi, kas iedarina visu romāna spēku. Tāda ir vīzija un tagad mazliet piesegsim to ar zaļām lapām.

Kokos aug mazas lapsenes un tu redzi cik skaistas ir manas acis. Tu domā, ka esi mani noķēris, bet vienīgi spēlējies ar savu asti. Es taču zinu tavu struktūru manu mīļo Muktupāvel. Es taču tevi redzēju bezizejā, kad visi kalni krita uz mutes. Tālu gāja ziemeļmeita pliku kravas kasti nesa. Nebūsim tik pieticīgi, lūgsim dejot skaistāko vakara karalieni un turpināsim dziedāt izsmejošos ritmos. Jo nav jēgas jūsu konstruktam, visu izšķir slāpes, bet manējās būs baudījušas provi no jūsu miesām un katrs vārds iedarbina jaunu ķēdi, kas paver apvārsni daiļām runām par Krimas piekrasti.