Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Pēcpusdiena 18 no 30
Pēcpusdiena.
Tu atvēri durvis brīdī, kad es biju saķērusi rokas galvā un tas atkārtojās vairākas reizes. Es biju mazliet noskumusi un man labāk izdevās rakstīt, skatoties uz burtiem, tādējādi es biju mazāk atrauta no realitātes, bet bildi redzēju ar perifēro redzi. Turklāt pielaidu daudz mazāk kļūdu. Kļūdu labošana pēc uzrakstīšanas sagādāja lielas raizes un ciešanas, tāpēc tagad varēju uzreiz izlabot, ja kaut kas nebija pareizi uzrakstīts, jo tūlīt to pamanīju, nevis kā iepriekš, kad skatījos visu laiku uz bildi un pēcāk jau sāku pierakstīt vienkārši to ko redzu attēlotu.
Bet ko es rakstu tagad, kad visas raizes izdzēstas, no kurienes es smeļos avotu, kur es ņemu vārdus. Tie nāk paši, es nezinu, tie vienkārši ienāk pa pirkstiem, es varu nepierakstīt un pierakstīt, bet tiklīdz es novadu vārdus pa pirkstiem tā tie pieraksta. Nekļūsti patētisks mudaks, tu smirdīgā dzērvene. Paskaties, tiklīdz es mēģinu analizēt situāciju tā vārdi paliek skaudīgi un dusmīgi, viņiem patīk slīdēt brīvi. Vai tādējādi varētu uzskatīt, ka jebkāda to ģenerēšana modificēšana ir rupjš pārkāpums. Bet var arī ieiet tādā stāvoklī, kad gribas stilu un tad pieslīpē, tad vārdi nevar neko iebilst, jo tie jau ir pie vietas, pierakstīti un viss ko tie var pukstēt paliek nesadzirdēts mūsu ausij, jo mēs tikai ar skābardzīti pieslīpējam malas un riņķus zem acīm. Redzi, ja gribi uzrakstīt romānu, tad pārstāj no sevis iedomāties milici, izkar ložas sev zem acīm un sēdi caurām dienām un naktīm. Tas nav vajadzīgs, tas ir pilnīgs breds. Es tev skaužu, ka labs Breda Pita maize pita maize pīta maize pain int the ass. Vajag vienkāršam būtu un caurulē pūst lai pa otru galu nāk ārā nevis iebāzt zemē un pašam uzsēsties virsū tā, ka spiediens pamet gaisā un krītot atpakaļ uzdauzi sev aci pret trubas malu. Ceru, ka izsakos sakarīgi, jo vienīgais ko gribu jums ieborēt trulie analfabēti ir tas, ka ņem bumbu un ej met pa grozu kā tāds tireklis un varbūt vēl kādam piedevām izsit zobu ar lidojošu bumbu. Mēs visi esam bumbas un izrunāt var dažādi, bet tu tikai paprasi man un es tev izstāstīšu, ka labāk ir skatīties uz tekstu nevis uz bildi. Šādā veidā es gūstu patiesu prieku un nejūtu, ka tas ir pienākums uzrakstīt maza faka romānu tu Romas kapitulāts kapilārs mudaks labrīt labvakar. Kā jums iet kā tev iet uz redzēšanos tādā garā vai tagad sāc ierubīt savā stulbajā galvā. Mēs par šo vēl parunāsim, jo redzi mums iegājies standarts nepārsniegt noteiktu garumu un es kā tāds padebīls pastaidzenis arī ievēroju kaut kādu pagātnes iegribu standartu un neturpinu izaugt kā garā pupa debesīs lai var iekārt egli kā kājām gaisā karājas un draud uzkrist nabagiem uz galvas tāpēc visi sēž tirdzniecības centrā Alfa un skaita savas Omegas kapeikas un izliekas baigi saprotoši, lai gan tik vien saprot kā mani uzjautrināt un ģenerēt jautājumus manam iekšējam universam.