0.1
es spēlējos smiltīs, esmu priecīgs. jebkādas pieaugušo garastāvokļa vai nodomu maiņas līdz manim nenonāk. esmu savā vienmērīgā laimē par pasauli. kaut kur blakus ir brālis un es zinu, ka ir atbraukuši vecāki. viņi kaut kur nāk. no ceļa puses, putekļaina un akmeņaina. es nesteidzos pretim, jo esmu savā priekā valdnieks. es zinu vecmāmiņu, viņas prieku par ciemiņiem. ko mani vecāki dara mājās kamēr mēs ar brāli esam laukos? viņi iespējams nodarbojas ar seksu. arī mani vecāki ir cilvēki. viņi strādā, pārnāk mājās un ir divatā. starp viņiem nav mūsu, kas pārtrauc strāvu.

es mizoju āblus, ko sagriež šķēlēs un kaltē. tad izkaltētus ēd no auduma maisa līdz vēderu sāk spiest. apetīte uz tiem vairs nav liela, bet griežu. mēs ar brāli uzvilkuši vecmammas naktskreklus vai vectēva apakškreklus baltus uz kailas miesas skrienam kāpt ābelēs. es apzinos savu kailo krāniņu pārvaldam apakšā palikušo. es redzu savu kailumu zem atvērtās krekla apakšas.
mēs skraidam pliki pa sienaugšu, karājamies striķī. smaržo siens un mazliet skrāpē. skatos pa dēļu šķirbām uz lejā notiekošo. kāds bērns atbraucis klejo pa sētu. azarts no slēpšanās un kailuma.
vecmammai nosperam paciņu bezfiltra cigarešu, ko viņa pret taloniem dabūjusi veikalā, lai ar cigaretēm daļēji atmaksātu strādniekiem, piemēram, par kartupeļu vagošanu un līdzīgi. vēlāk man ir slikti, es guļu gultā un tuvu vēmiens, griežas, bet neatceros ciešanas.

es grebju koka pistoli. vienkāršas formas, bet ticis līdz posmam rūpīgi to apstrādāju, slīpēju un vēl piegraizu rokturi, izmēģinu. es lasu akmeņus, kas man patīk, esmu apgarots. nesu tos krāju pagrabā kastē. kaimiņu zēns mums sviež ar akmeni un trāpa man pa galvu, viņš nicīgi izskās par mūsu nodarbi. es nemaz neesmu dusmīgs, tikai asaras acīs sariešas. es brālim saku, ka dievs viņam atriebsies. es turpinu lasīt akmeņus.