Shelly -

12:30 am

Aizdomājos par to, kāda es būšu vecumā.
Vecums, kā zināms, ir lieta visai interesanta. Rakstura iezīmes, paradumi un mazās dīvainības ar gadiem mēdz... kā lai to pasaka, progresēt. Tās palielinās. Apmēram, kā tetovējumi - tu ietotevē sev uz dibena mazu, jauku putniņu, un pēc 50 gadiem tev uz pakaļas ir kondors.
Cilvēki, kas visu dzīvi bijuši saimnieciski un taupīgi, uz vecumu mēdz kļūt pavisam apsēsti ar taupību, un lētu desu iepirkšana ir viņu dzīves centrālais notikums. Kolekcionāri vairs neko nespēj izmest, pat cauru kuli. Meitenes, kam patīk pastrīdēties, kļūst par īstām kašķu vācelēm, kas caurām dienām kasās ar kaimiņiem, pārdevējām veikalos un pasažieriem vilcienos, un vispār visiem, kas gadās tuvumā. Mazliet valdonīgi kungi kļūst par īstiem tirāniem. Skolotājas pamāca visus pēc kārtas. Cilvēki, kas pret citiem izturējušies ar vieglām aizdomām, sāk vērpt vispasaules sazvērestības teorijas. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Man pagaidām, šķiet, spīd, visai histēriskas vecenītes perspektīva. Rīkošu mežonīgus skandālus, kaulaino roku ar resno kūju tricinot pret padebešiem. Pēc tam, cerams, nomierināšos, un kritīšu visiem uz nerviem ar savām vētrainajām maiguma izpausmēm un bezgalīgo mīlestību. Varbūt savā ziņā tā būs kā atgriešanās padsmnitnieces gados, kad man vispār nebija ne jausmas, kāda būs mana oma pēc stundas.
Un vēl, man liekas, vecumdienās es būšu kaķu tante. Trīcošā solī staigāšu ap māju un barošu visus kaķus. Pret šo sadaļu man pat nav sevišķu iebildumu.
Jāaudzina raksturs, kamēr vēl tas ir iespējams, ko lai citu saka...