Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Māllēpes 14 no 30
Māllēpes.



Cik ilgi var izturēt uzbrūkošas plaukstas. Mani var pazīt pēc deguna balss. Dobjas skaņas manās mājās mīt. Es redzu pa logu nākam ziemeļbriedi un trīc kaut kas nesvarīgs. Tātad par logiem. Atspīd krokas un ir lopi, kas nesaprot normālu valodu. Es izteiktu rājienu, bet kapitulēt nav māksla. Manu durvju priekšā mājo sūdu ceļam’a lāpsta. Tiklīdz pienāk jauns reiss es piedāvāju pacilāt atbraukušo Mastrojāni. Mazs tu man Jānīt esi padevies, pavisam viegli tevi pacelt gaisā un uzmest un noķert gluži kā rauga pankūciņu tikai nespiedz dieva dēļ ausī jau klausule, tajā runā par pasauli bez atstarotāja. Es vienaldzīgs notriec pensionāru un tu redzēsi, kā visa tava balva sasprūk kanāla malā noliktā balvu kausā. Tādi ir mūsu Jāņi, tādi mūsu ziemassvētki. Rokas kustas un to vietā paliek roku kopijas. Ja ilgi staigā pasauli iepazīt beigās var atbraukt atpakaļ uz Beirutu un kā vakar vēl te bijis, bet dzīve pagājusi un mūs šķir gadsimts, bet viss, kas rokās turas ir veci kurpju šņori un man nav bail no laika rituma tikai tu man, lūdzu, paskaidro kā saproti vārdu ‘klusums’?

Es varbūt pirmajā klasē pāriešu, bet tevi neatstāšu. Mani mati tevi dievina un tavu acu krāsa manu matu krāsa visas krāsas ir māsas. Nepametiet māsas atstatus vienu no otras, jo galvenais ir mūsos klausīties un mūžu dzīvo mūžu mācies. Mūsu klasesbiedru bildes, mūsu visu palikušās dzīves, spindz pret zvaigznēm, k o sagaidīt gribam, vajag tikai mazliet drosmes un mēs paliksim pillā kā dzerstiņa pieliku roku pi krūtīm, sirds tik strauja, ka nenoturēt. Pret zvaigznēm maļas un vienu valodu runā, bet citu domā. Vairs nesaprast tās nolūkus un tutū paliek vien balta svītra aiz manis spogulis mazliet netīrs un kaunas sava drebulīgā rīta pie auksta poga piespiests aizkars bezizejā trīc. Trausla mūsu pasaule, visas kara bumbas pārdot tirgū, par naudu nopirkt pārtiku bada cietējiem. Bada cietēji nomirst no Aids un viņu mājās uzcelt kokakolas rūpnīcu. Paskaties kāds man ir potenciāls. Pa šo taku mūs visus ved, ienīst kapitālismu, ienīst sociālismu. Es personīgi gribu nodzīvot līdz pensijai un kā savu gala eksāmenu nodot Kurdu šeiham pateicības vēstuli par mauru karos iegūtajām trofejām, kas glabājas Britu muzejā un kuras man nekad nav bijusi laime redzēt un ka es gribētu uz brīdi būt putns un redzēt savu dzīvi kā iestādītu rododendra draudzeni dāliju tik krāšņu, ka elpa aizraujas un viss ko var pateikt ir paldies par izdevību, par šo dzīvi un kuplo draugu pulku, kas raud. Ak, tās jau atkal bēres. Labāk par kaut ko jautrāku , par trubadūra sapni piemēra, es apzināti un aizmāršīgi sevi padaru par aprobežotu plānprātiņu, kāpēc gan es nevarētu būtu atjautīgs un asu prātu, tā lai ierakstītu pasaules vēsturē ar personīgu roku lielum lielu sārtu burtu A, kā Zorro vai kā Lāčplēsis, kas kādu mazu meiteni plēsis un senais latvietis cieņā pret būtisko piešuj nabagam pie galvas mītisko Krievijas cara mantiju ar vārdiem latīņu valodā mūs visus apsaukā Dievs. Tikai tā valoda kā no galodas nocelta, neviens nesaprot aiz pastarās tiesās glūnīgā skatiena. Izeja ir viena, dārgais, nopērcies sev pats un vienreiz kļūsti uzticams.