as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

citiem vārdiem (pēdējiem vārdiem šodien):

pasaule ir pietiekami nepatīkama vieta ar to pamatoto un nepamatoto kritiku, ko mēs ikdienā saņemam. atzīt, ka tas ir iekš normas, brutāli nolikt "to, kas ir pelnījis" (tā pelnīšana ir tāda ļoti subjektīva padarīšana tomēr) tīri sava prieka pēc, nozīmē nolaist latiņu daudz zemāk kā visas pasaules sliktajai dzejai būtu pa spēkam.

un, ja man kādreiz gribēsies par kādu mazliet iesmiet, rakstītāju ieskaitot, es noteikti patveršos brīnišķīgajā ex-mango.lv (tagad laikam delfi.izklaide) vai iesmiešu par samantas tīnas kailvideo. varbūt tā ir liekulība, bet to darot man būs drusku kauns.


bet, ja man gribēsies palasīt kaut ko, kas pieprasa lielāku smadzeņu piepūli, es iešu uz satori. un, vienalga vai piekritīšu vai nepiekritīšu vai (nu kāda gan starpība) varbūt vispār neiebraukšu, man gribēsies ticēt, ka kaut kādā mērā izlasītais "analizē", "aplūko", "mēģina izprast"...ak, nu vienalga.

lai paliek silova. lai paliek frīdvalds.

pēc tam, kad dokumentālists parādījās lnt, man bija ļoti skumji. jo tik daudzi publiskajā telpā metās kliegt par to, kāds sūds tas ir. vispār man nepatika dokumentālists. bet es nezinu, kādā pakāpē drausmīgam vai, teiksim, uzspiestam kaut kam jābūt, lai neargumentēti drīkstētu brēkt "sūds", "sūds", "sūds". un varbūt pat bija patīkamāk pirms tviteriem un tamlīdzīgi, jo, tad mēs vismaz drīkstējām ticēt, ka internetkomentētāji ir kaut kādi galīgi lohi, kas, nebūdami anonīmi, izrādītos esam pārāk kautrīgi, lai pīkstētu.

bet tagad tā ir sava veida drosme. pielikt savu bildīti blakus un publiski izrādīt savu riebumu.

un kaut kas tajā visā mani tik ļoti nomāc, ka es nevaru un nevaru aizvērties.