Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mīlnieks 2 no 30
Mīlnieks.



/Neliela atkāpe: Nekaunīgās grūtības sākumā uzsit asinis un padara uzvaru jo baudāmāku. Mierīga dzīve padodies.

Sarkano lukturu ielā varētu padomāt piedzimis, bet tā nav reklāma. Es arī neredzu iemeslus, kas mūs izsekojuši šos gadsimtus. Es redzu ausis un cilvēkus smaidošus. Pagaidiet tā nebija domāta bravūra. Mēs visi redzam citu cilvēku acis un nevajag to rādīt tik uzkrītoši, nevajag bāzt sejā visus tos mežoņus, kas skrien pret straumi un glūn no dūņām. Es esmu gandrīz vislabākais, bet somu meitenes un tanku kuģi un seklas upes un mākoņu stūmēji virs debesīm es laikam dzirdu šāvienus varbūt tas kāds kaimiņš jo es neesmu pārliecināts par saviem spēkiem. Redzi gravīras apņem mani no sāniem, tagad sapņi piepildās ātrāk. Mēs esam mazie nazīši un tu redzi gandrīz dubultā. Manu aci mētā koklētājs Vecrīgā, tu jau zini kā latvieši mēdz sacīt – turi roku kabatā un drupini drupačas atnāks pēc tam pašas. Nāca tādas glaunas un alu lēja pa ceļam, tas nespēj atteikties no sāpēm pret manu redzesloku. Tīrākā bauda aiz pienākumu gūzmas ir divas trešās daļas un neviens no redzamajiem iemesliem nav labāks par pārējiem. Tu redzi sevi atspulgā un to jau neviens negrib atzīt, bet tā nu tam būs būt tāda tā dzīve kādu brīdi vēl sastapsim viņu uz gravīrām un prasīsim ko lai palaiž garām viņš tiks neko daudz jo kā jau tu iedomājies mēs esam viens vesels gandrīz barikāžu laikā tāpēc es tev ieteiktu palekties un nostiepties kā garākām kājām tā labāk un redzi es skatos tev acīs, bet tavas rokas gaiņā vasaras mušas vai zināji, ka tagad ziema sākas no jauna? Tāda tā dzīve vēl brīdi klusēšu un tad lekšu kā karstas mīlnieka acis uz rudeni tāda stās takas tās likteņa takas, kas mūs aprauga un skatās lai nepaklūpam redzi kāds prieks no mums staro mēs esam divi draugu bet mīlnieks, ko šeit dara mīlnieks viņš tin mums lakatus pa galvām un dejo kā sieviete laikam es būšu pēdējais kas mani atpestīs sastinga, visas acis sastinga uz mums bet mēs tikai mierīgi sēdējām un runājām savā nodabā kā karakuģi uz pajumtes nokrita mazas lāstekas laikam es mazliet apmaldījos vārdiskās spekulācijās un dolāru zīmes kā makaroni no ausīm izvelc paskaties ko tu te redzi kā tevi sauc mani mazie robotiņi gandrīz iekaroja tas ir labs treniņš necenties pārspēt savu nespēku tas aug proporcionāli spēka mazumam tāpēc es tev iesaka.

Pagaidi! Par ko iet runa? Es sēžu un gribu tāpat sēdēts, bet koši sarkanas acu zīlītes mani aplido kā pavasarī krūzes no logiem, padodiet lūdzu manu mutautiņu, vai tu jau izrakstījies vai tev tikai beidzas koncentrēšanās. Un kur tad labsajūta, par kuru runāji. Redzi tu tikai gudrs runāt, bet pats sastapties ar likteni nevari un pats skatienu uz mani noturēt nevari . Mīlnieks, tāds ir tavs liktenis, bet aiz dīvāniem var atrast labas lietas, vecs antresolus un saskābušas peļķes. Nāc iekāp pie manis vecā zeķes slēpju somas . Mīlniek, nenokar galvu.