Vakardien no servisa saņēmu Akmentiņu. Tam bija uztaisīta pavasara apkope – iztīrīts, saeļļots, saregulēts, jauni bremžu kluči, jauns kreisais klanis. Piepumpētas pavisam cietas riepas un braucot sajūta atkal kā ar gluži jaunu riteni – pārvietojos nedzirdami, nekas nešņirkst, neļurkājas, bremzes nav jāiespiež pat līdz pusei, lai sabloķētu ratus. Dikti jauki.

Ar māsu sarunājām pabraukāt pa pilsētu. Ar riteņiem nebijām bijuši Imantā, ar lieliem līkumiem devāmies uz turieni. Plati trotuāri, riteņbraucēju celiņš, braukāšanai jaukas vietas. Tālāk devāmies kartē uz augšu un, daudz negudrojot, iebraucām mežā pa nelielu celiņu. Nobraucām garām Lāčupes kapiem. Tur ceļi ir smilšaini un man ar manām cietajām riepām sagādāja lielas mokas. Pabraucām garām Liepezera ciematiņam. Izskatījās kā filmās – glītas, līdzīgas baltas mājiņas ar pelēkiem jumtiem un koši zaļiem zālājiem un dzīvžogiem, pie katras mājas pa džipam un kaimiņi sarunājas pār žogiem. Pie Kleistiem nogriezāmies nevis centra virzienā, bet pilnīgi projām. Kad redzējām Daugavas celtņus paliekam lielā tālumā pa kreisi no mums, pa šaubīgu zemes ceļu griezām pļavā, pēc laika ceļš izbeidzās pie dzelzceļa. Braukt gar dzelzceļa malu bija interesanti – šaurā uzbēruma no akmeņiem brīvā smilšu josliņa brīžam palika pavisam šaura un slīpa. Gar dzelzceļu aizbraucām līdz pat Jūrmalas gatvei, tur sākās jau pazīstama teritorija. Nu un tad, pār Vanšu tiltu, cauri centram, pa pazīstamām un izbraukātām vietām aizbraucām uz māsas mītni. Mazais aparātiņš rāda 51 kilometru, tieši 3 stundas (nav gan ieskaitītas stāvēšanas pie luksoforiem, radiatoru uzpildīšana pie veikaliem utml.), vidējais ātrums 17km/h, maksimālais – 39.

Pagājušā svētdienā māsa piedalījās velo sacensībās. Viņai bija satriecošs numurs – 1337. Es nepiedalījos, toties sabildēju startu un finišu.