-30 un viņi paliek. nomieg zem sniega un atgulstās uz mugurām. pakļaujās vienā vārdā. nobloķējas un neko negriboši blenž vienā punktā. tas nekas, ka skan siltums caur kauliem un patīkamas trīsas. vairs nav vēlmes pielāgoties, vairs vispār nav nekādas vēlmes. tikai tāli sapņi uz dienvidiem uz turieni, kur savādāki un tikai viņu izdmātai zemei tuvāk.
kam gan tie sapņi un zemes svešas, kurās brūk? neviens nesapratīs, kas nebūs līdzīgs. un ja gribēs, tad tikai, ja ļaus piekļaut. re, domā, ka piekļauj, bet vēsums starp to olu un čaumalu. nolobīt pliku, pašam neizģērbjoties?! tā nolīdzināsies tikai zeme un atkal būs jāsāk no jauna. varēs art vienreiz , otreiz, bet jāatstāj būs tā pat- atmatā.
mani sapņi nav tāli- tie tūlītējoši un ja nē, tad dziļā nākotnes vīzijā, kura būs! tagadnei uz pirkstgaliem es smiedzos noskūpstīt lūpas. līdz nākotnei es nekad neaizsniegtos. bet dēļ pagātnes man būtu jālien zemē, ko es nevēlos: brist to pašu ceļu atpakaļ, lai vēlreiz domātu, kā savādāk?! tad jau labāk uz riņķi- kā parasti, kā vienmēr, bet ne atpakaļ. negribu labot. viss ir bijis tieši tā, nevis tāpēc, ka tam tā bija jānotiek, bet tikai tāpēc, ka tā kā tagad- tā ir labāk.. un tā būs vienmēr. kā jau es teicu - uz mūžīgu apli līdz krunkām sejās.
vai tu gribēsi apstāties?