..
turpinu nožēlojami piedzerties ar pretīgu, skābu vīnu.

šorīt attapos 10 no rīta uz aukstas tualetes grīdas ar lielu tukšumu prātā un sirdī. vēmu, raudāju un mocījos pārmetumos no vieniem līdz sešiem rītā, labāku meditāciju cilvēks nespēj vēlēties. Šajās 5 stundās man prātā visu laiku zibēja doma "nolādēts, kādēļ man nav pogas ar ko sevi izslēgt. man nav bail no nāves, no mocībām gan ir." vēl es visu laiku domāju par tevi,nolādēts, par to,ka tu katru vakaru neesi pie savas apziņas un sūti man garas vēstules dokumentu formātos,kuras man bieži vien ir grūti saprast un to,ka tu esi kaut kur tālu, bet rīt jau lido atpakaļ, nolādēts, riebekli, nelido šurp! un šorīt tu raksti,ka es liekos sveša, ka tu man nevari palīdzēt, ka man vajag visas šīs preteklības pārdzīvot un vēl novēlēji man jauku dzīvi un atsūtīji savu dienasgrāmatu, ko rakstīji, kad biji prom.
Vēl manā prātā zibēja iedomātas ainas no slimnīcu palātām, miega zāles, līdzjūtīgas vājuma asaras un šņabis. es noteikti nebiju pati pie pilnas apziņas.

pēdējā laikā dzīve ir too confusing un emocijas pārāk diametrāli pretējas. ko darīt? un tagad es gribu lamāties.