Domāju, ka kolektīva dziedināšana notiek tieši tādā pašā veidā kā personiskā - vispirms ieraugi negatīvos, obsesīvos naratīvus, un sāc pieņemt realitāti, un pēc tam sāc to arī iemīlēt un iepazīt sevi pavisam jaunā gaismā - bez sašaurināti negatīvā, baiļu veidotā un agresijas aizsargātā stāsta
Es domāju, patiesa savas zemes, valsts, sakņu, cilvēku, bērnu un arī sevis mīlestība nozīmē pilnīgu realitātes pieņemšanu, atsakoties no ideoloģiskiem naratīviem.
Saprotu nostaļģiju pēc revolūcijas gadu propagandas - jo dualitātēs domāt ir vienkāršāk, celsmīgāk, ir saprotams kas ir kas, daudz mazāk nenoteiktības un nezināšanas - labie un sliktie, mazie un lepnie, utt. Revolucionārai propagandai, protams ir nozīme, lai iekustinātu spēkus izšķirīgos brīžos, bet miera laikos ir jāiet dziļumā, kuplumā. Kas ir valoda, kas ir šie stāsti? Kas ir labie un sliktie un kāds tam ir sakars ar realitāti? Vai traumas ir jākasa vai jādziedina? Vai ir jāizolējas vēsturiskos naratīvos, atsakoties ieraudzīt, ka pašlaik ir radušies jauni, šim laikam daudz vērtīgāki?
Bet tas, protams, ir bailīgi - jo - kas tu esi bez šī?
Man ir atbilde - nekas traks.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
"Bet tas, protams, ir bailīgi - jo - kas tu esi bez šī?
Man ir atbilde - nekas traks."
Šīs ir brīnišķīgas rindas.
Man ir atbilde - nekas traks."
Šīs ir brīnišķīgas rindas.
(Reply to this) (Thread)