![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Es domāju, patiesa savas zemes, valsts, sakņu, cilvēku, bērnu un arī sevis mīlestība nozīmē pilnīgu realitātes pieņemšanu, atsakoties no ideoloģiskiem naratīviem.
Saprotu nostaļģiju pēc revolūcijas gadu propagandas - jo dualitātēs domāt ir vienkāršāk, celsmīgāk, ir saprotams kas ir kas, daudz mazāk nenoteiktības un nezināšanas - labie un sliktie, mazie un lepnie, utt. Revolucionārai propagandai, protams ir nozīme, lai iekustinātu spēkus izšķirīgos brīžos, bet miera laikos ir jāiet dziļumā, kuplumā. Kas ir valoda, kas ir šie stāsti? Kas ir labie un sliktie un kāds tam ir sakars ar realitāti? Vai traumas ir jākasa vai jādziedina? Vai ir jāizolējas vēsturiskos naratīvos, atsakoties ieraudzīt, ka pašlaik ir radušies jauni, šim laikam daudz vērtīgāki?
Bet tas, protams, ir bailīgi - jo - kas tu esi bez šī?
Man ir atbilde - nekas traks.