Es sāku viņā nedaudz iemīlēties. Vakar bija labi. Kad ar galvassāpēm un rīta "možumu" devos prom, gribējās palikt. nedaudz uzkavēties. bet nu mans ātrais rīta domāšanas veids, man pateica priekšā, ka nekas vēl nav sācies un kur nu vēl domāt, ka kaut ko esmu palaidis garām.
dīvaini - ar iepriekšējām sievietēm, kas man iepatikās, es sev vienmēr varēju pateikt, ka viņa būs mana. un tā arī bija. bet viņas visas bija nedaudz trakas.
pirmā, vispār bija pilnīga muļķe. neko nezināja, ko grib darīt. nesaprotu, kapēc vispār gribēju turpināt ar viņu. laikam dēļ viņas dibena.
otrā, mani izmantoja saviem nolūkiem. zināja, visu ko gribēja sasniegt. kā izrādās viņai bija nospļauties par mani. nezinu, kāpēc gribēju turpināt arī ar viņu.
trešā man bija visinteresantākā. tik jauna, bet zināja ko grib sasniegt. lieki teikt, ka tas ko viņa gribēja bija pilnīgs stulbums. dīvaini. viņa bez problēmām to sasniedza. ar viņu arī bija visgrūtāk. ilgi pārdzīvoju.

viņas trīs bija sava laika top sievietes visiem apkārtējiem vīriešiem. viņas visas dabūju es, bet beigās vislaik paliku ar salauztu sirdi.
Tagad ir tā, ka es neko nesaprotu, un viņa arī un pirmo reiz mūžā, es nejūtu nepieciešamībi zināt. esmu audzis un sapratis. es zinu, ka būs labi. ar viņu būs vēl labāk. bet man nav bail šajā pasaulē staigāt vienam. doties pretī savam mērķim. tikai ar viņu, tas viss būs labāk. jo viņa ir viss, ko vīrietis var vēlēties. bet es nezinu vai dabūšu viņu. es gribētu, lai viņa iegūst mani.

es vakar viņu sajutu. es tagad zinu, ko nozīmē just. tas ir, kas vairāk par lietas lāsi aiz tavām brillēm, vairāk par tikko aizpīpētu cigareti un vēl vairāk par triumfa brīdi. just tas ir nomirt. jājūt ir tā, lai nebūtu žēl nomirt. un tā es vakar jutu :)

dod dievs man spēku, paveikt, līdz šim manas dzīves lielāko cīņu. cīņu ar sevi, kas man sākusies tik neticami agri...