Princese Zeltīte

11:34: un es teikšu šitā, domājot par savu kursa darba tēmu un mazliet vēl ārpus tās:
Līdzko tu sāc strādāt, tu apstājies savā attīstībā, kas, protams, nav nekas jauns, bet tas ir labs iemesls, kāpēc es vēl pāris gadus nestrādāšu. Bet savādāk man pa galvu maisās tādas domas, kā demkorātijā nav iespējams uzturēt augstu pašapziņu tautai, tiesa, izņēmums ir amerikāņi. Un zemais pašapziņas līmenis ir ļoti viegli izskaidrojams, ja pārzina vēsturi, proti, latviešiem ikreiz, kad ir bijuši pašapziņas uzplūdi, ir bijis kāds spēcīgs virzītājs. Uzreiz iedomājos par 19.gs, kad bija jaunlatvieši, kas nonāca līdz pat pataloģiskiem apmēriem Ulmaņlaikos. Visu laiku tika uzspiests latviskais, kā rezultātā gāja bojā reģionālās identitātes, taču paaugstinājās kopējā latviešu nacionālā pašapziņa. Arī padomju laikos tika spiests uz kultivētu pašapziņa ar to, ka latvieši ir strādīgi, tiem ir kolhozi, kas atrodas pirmajās vietās visā padomju savienībā, tiem ir vislielākais izslaukums, un tā tālāk. Taču tagad cilvēkiem vēl nav izstrādājies jauns standarts, jo nav jau it kā ar ko lepoties, jo neesam īpaši Eiropā, nevienu neinteresē mūsu latviešu strēlnieku varenība, strādīgums vai rudzu ražas novākums. Patiesībā tā ir visas Eiropas problēma, jo, piemēram, Francija sevi vērtē pēc aizvakardienas panākumiem, taču viņiem šī aizvakardiena, atšķirībā no Latvijas, netika sagrauta, mums sagruva Ulmaņlaiki un viss jāsāk no jauna, sagruva psrs un sevi atkal jāmeklē no jauna.
Galvenie secinājumi ir šādi: demokrātijā ir grūti veidot pašnovērtējumu, jo vērtību maiņas nenāk no tautas (cars, Ulmanis, kāds cits – vienmēr vajadzīgs iedvesmotājs). Un tagad man jāizdomā, kā lai es to visu pasniedzu daudzmaz zinātniski un ar skaidru domu.