re kur tas ir tas ko domāju kādreiz....
Луной очарованные.

Как белый холодный снег,
Как на севере леденящая вьюга
Я полюбила тебя на век
Когда желали мы друг друга.

Желая ночи
В сумерках под светяшейся луной
Я смотрела в твои очи
Желая остаться на всегда только с тобой.

И когда мы остались вдвоём
Как две капли воды по окну
Мы раздельно не живём а плывём
Словно две тени плачущие на луну.

Словно луной очарованны
В тишине мы углубились;
И словно взглядом околдованы
В одно целое мы превротились.

bet tagad ir savādāk..
Tu laikam zini, cik netaisna man šķiet tava rīcība.. tava tā sauktā mīlestība.. tavas tā sauktās ilgas..tās man šķiet kā pirmā aprīļa joks.. mirklis, kas tevi satricinājis - ar laiku aizmirsies.
Vai tiešām savādāk nevar? ..nevar bez skumjām un bažām, bez vārdiem, kas pārņems manu dvēseli savās skavās? Vai tiešām nevar reiz likt manai dvēselei mierīgi iet savu ceļu? Tu taču zini, cik tai tu dārgs un mīļams, ko tā tik nedarītu tevis viena dēļ! Vai tiešām nevar bez skavām? Tu it kā ar vārdu vien skar visu pasauli un griez to otrādi.. visa pasaule ar kājām gaisā.. nu kur es?
Vai tiešām nevar bez asarām? Esmu piekususi tavā priekšā smiltīm birt.. tavā priekšā jau vesela akmeņu kaudze ne vairs smilšu kalns! Esmu piekususi - bez tevis un ar tevi! kas tu esi? Nevis tevis dēļ es šajā zālē snaužu.. vai neredzi, ka es jau sen ceļu uz dzīvību laužu?
Nelauz mani nost kā salīkušu koka zaru, neliec mani vēl vairāk..labāk sniedz savu roku balstu un cel mani augšā.. varbūt mēs abi spēsim iziet šo ceļu?
Vai nu tiešām es viena.. un kur vēl..?
nu lai nu tā būtu..!



PS: kā patīk?