nevar tomer nomierinaties. nu bet kapec es biju tik nepieklajigi strupa, kad tevs zvanija? es vienmer tada esmu. tieshi ar vinju. ar brali tik traki ne. nezinu, vinsh manii vienmer izraisa kaut kadu...sashutumu, jaa. a par ko sashust? praktiski jau ne par ko. visu muzhu suuri, smagi stradajis, lai uzturetu gimeni. bija kopaa tad, kad vajadzeja. maati mileja. jaa, tik maate vinu nee. to, luk, laikam mana nekontrolejama zemapzina ari nespej piedot. kaa arii to, ka es to zinu. zinu pilnigi noteikti. un shis ir kaut kas, par ko man loti loti nepatik domat un par ko es vienkarshi nemaku nedomat, kad man ar vinu jaruna. un tas ir viens no iemesliem, kapec izvairos iet sedet uz terapeita solinja, jo tur tak neizbegami bus jaruna TIESHI PAR SHITO. a es negribu. es labprat aizietu un runatu par visam tam pedejo gadu huinjaam - ar piebildi "tikai dakter, ludzu, nerunasim par GIMENI. tikai, ludzu, nelieciet man tagad iet un kaut kada maksliga veida meginat SATUVINATIES ar teevu vai, vel trakak, kaut ko nebut PARRUNAT ar abiem palikushajiem gimenes locekliem. because talking is NOT what we do. never ever."
bet isteniba man butu jastrada.
lai gan vispar gribu panemt atvalinajumu uz tam aukstajam dienam. varetu beidzot sakartot (ne) savu dzivokli. svetdien sashkiroju apavus un metelus. palika labak, tapec labprat tada gara turpinatu.