reiz dzīvoja kāds ne visai apdāvināts dzejnieks. viņam bija skumji, nebija daudz draugu un tas bija vīlies dzīvē. centās kaut ko nopelnīt ar kādiem gadījuma darbiem, īrēja mazu dzīvoklīti kādā visuma dirsas galvaspilsētā un skuma savā vientulībā, jo šī pasaule viņu nepieņēma, viņš bija svešais, daudziem bija pretīgi uz viņu pat paskatīties, lai gan tie, iespējams, neapzinājās kāpēc īsti.

savas skumjas tas slīcināja alkoholā, lietoja antidepresantus, lai spētu funkcionēt, bet tie viņu debilizēja. grūta izvēle - just vai nejust, jo nevar jau izvēlēties tikai patīkamo. tā daudzus gadus tas pamazām degradējās un sarāvās arvien mazāks. veselība arī pasliktinājās līdz tas pazaudēja visu savas deģenerāta dzīves dēļ.

un tad kāda brīnumaina likteņa gļuka dēļ, kādu dienu tas nolēma: viss ir zaudēts, dzīve kļūs tikai arvien mokošāka, es biki patrakošu, pabaudīšo ko varēšu neatkarīgi no nekādām sekām. viņš pārstāja rakstīt dzejoļus, atstāja to mazumiņu, kas tam bija palicis, nopirka šaha dēli, dzelzs trubu un pārkvalificējās par proktologu-maniaku.

tagad viņš ir laimīgs, bet daudziem bail par savām pakaļām.