Mani nepamet sajūta, ka es neesmu pietiekoši labi neko izdarījusi. Ir brīži, kad mana egoistiskā puse [ja tāda vispār ir] saka - tu izdarīji visu, kas bija tavos spēkos, bet ... biežāk gan ir sajūta, ka tomēr nē.
Dīvaini ir to just, pavisam dīvaini ... nezinu vai nepatīkami, bet ... dīvaini.
Kad es beidzot būšu normāls cilvēks, ar normāla cilvēka dzīvi, m?