Jēga
"Man galvā ir migla" nodomāju es un ievilku vienu ūdenspīpes dūmu...
Fonā skanēja nezināms muzons, es tik tiešām nezināju. Bet vārdi bija tādi - Ja tu mīli, ja tu mīli...
Bet es nezināju vai es mīlu, va nē. Man bija pārliecība, ka mīlu, bet nu tā bija gaisusi, un es tik tiešām nesapratu, kāpēc tā izgaisa. Man bija tikai viena doma prātā - vai es tik tiešām neuzzināšu, kas ir patiesa mīla... Bet uz šo jautājumu man neviens nespēja atbildēt. Tas ir tā pat, kā meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir dzīvces jēga...

Un lūk, kā atbildēja kāds cilvēks, kad es uzdevu jautājumu par dzīves jēgu:

Vai dzīvei šai ir jēga,
Tas jautājums kā sērga.
Tas nāk un atkal iet,
Bet allaž visiem drebēt liek.

Ir atbilde tam rasta,
Bet šķiet tā visai prasta -
Tā pati dzīve esot,
Kas šo smago nastu nesot.
Kāds labu dzīvi apsolot,
Tā centās manim iegalvot.

Viņš solījās būt draugs,
Un nākt, kad viņu sauks.
Nu nevīžo tas teikto pildīt,
Siltiem vārdiem manu sirfi pildīt.

Bet es tam laipni saku,
Un eju savu dzīves taku,
Ka kopā esmu tik ar tevi,
Jo tā tā apzinos pats sevi.