Kā man iet?

man darbs beidzās pusstundu pēc The Shin koncerta sākuma, un Nino Katamadze ir dārga.

bet es esmu bijusi apskauta, daudz un ilgi, un daži brīži bija kā citā pasaulē.

un es esmu turējusi sirdī īkšķīšus "vītoli!vītoli!vītoli!vītoli!.."

divos, labi, trijos, labi, četros mirkļos es esmu bijusi patiešām laimīga, citos - tikai priecīga
* balle (greznie tērpi un graciozās gaitas, un tomēr sirsnīgums, un karnevāla sajūta, jo es nevienu tikpat kā nepazinu, un citi nepazina mani)
* alnis naktī (lielu nāsu sprausls un brikšņu brakšķis, un zemes duna)
* vītoli
* nakts debesis un transcendentālā koku telpa pārgājienā

es esmu iemācījusies šo to

piemēram - 'es' forma nogurdina

un - kopīgais laiks iedvesmo
mīlestība iedvesmo. (atnāca, parādīja, aizskrēja)

zīlniece šo to teica

baznīcā skan labi, un smieklīgās karmas kontā ir vēl viens guļammaisā nogulēts dievkalpojums un viena ātra, slepena promšmaukšana

vēl ir bebru dambji un viss, kas ap to. upe rītā. bezgriestu griesti naktī. siltums. andra iekšējais piedzīvojums.

šajās visās daudzās dienās es esmu domājusi - negribas dziedāt to, kas jau dziedāts. tikai jauno, tikai neatnākušo, tikai to, kas vēl mātes mīlestības un zemes dunas pilns. bet bija jādzied, un es dziedāju. nekas.