Sapratu, ka varētu būt kristietis, par spīti visiem ‘bet’, taču dabiskais kūtrums liedza iet uz baznīcu un iesaistīties kādā draudzē. Tālākā dzīves notikumu attīstība var tikt interpretēta vai nu kā paradoksālu sakritību un nejaušību ķēde, vai nu kā apzināts, kādas mīklainas, dievišķas pārraudzības labi izplānots un gudri vadīts process.
Satiku savu sievu, kļuvu par kristieti, apprecējos, mainījās viss un viss kļuva skaidrs. Kādu dienu, ar sievu pastaigājoties gar ezeru, sapratu, ka turpmākos gadus veltīšu Sērena Kirkegora baiļu un trīsu ienākšanai manā apziņā un “Ad verbum” stipendijas notriekšanai, kas bez šaubām, ir liels gods un pamudinājums turpināt iesākto, kā arī vēl viens apliecinājums uzsāktā ceļa pareizumam.”