ik pa laikam atceros, kādēļ nevēlos dzīvot pilsētiņā no kuras nāku, bet ne par to stāsts.


šonedēļ lekcijas atceltas, jo kursa biedrene sestdien nomira. vēl kā reiz runāju par to, ka nejūtu empātiju un vispār esmu bezsirdis bez maz. izrādās neesmu.
vēlos ātrāk pabeigt skolu. vispār gribu vienkārši normālu dzīvi. darbu, ko izbaudu un mīļoto cilvēku blakus. nu tā - normāli. bez pārdzīvojumiem, drāmām. ar laiku veidot ģimeni, izmācīties dokturantūrā, nopirkt īpašumiņu pie jūras un rītos kopā meditēt.
un šodien varbūt tās ir nervu zāles, bet domājams manas velmes ir tikai pašsaprotamas.

pirmo reizi esmu satikusi kādu, no kura man nav jākaunas par savām īpatnībām. un patiešām gribas pacensties, bet tas vienkārši nāk tik ļoti dabīgi.