patiesībā tas viss ir noslēpums un visdrīzāk es nekad dzīvē tev to nepateikšu.
kopš mēs viars neesam mēs,kopš mēs nerunājam un viens otru ienīstam, man iekšā kaut kas vārās.
jo katru reizi,kā tevi ieraugu man pazūd pamats zem kājām. es nezinu,kas ir tā sajūta, tā lieta,kas man neļauj tevi aizmirst šī gada laikā. tu laikam vienmēr paliksi man sirdī kā cilvēks,kas bija man vispiemērotākais un visīstākais, jo ar tevi viss bija tik viegli un skaisti.
jā,es zinu,tas nebija pareizi un man nevajadzēja tā darīt. bet es bez tevis aizvien nevaru un viss,ko tu dari ,to visu es vēroju un skumstu.
kaut tu aizvien būtu ar mani. kaut aizvien te.
tikai to es nekad tev nepateikšu.