svari (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} svari) rakstīja,@ 2009-12-21 23:46:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
"Es esmu palsmanietis"
Daudzi jau zin par ziedojumu Palsmanes bērniem.
Šeit Aivja Pitkēviča stāsts par to, kā tas notika:
"Esmu Īrijā no 2004.gada. Ģimenē mums ir divi dēli kuri mācās tepat Īrijā.
Reizēm sanāk ka pie vakariņu galda pārunājam visvisādas lietas un pa reizei gadās,ka runāts tiek pa latviju.Ar interesi mēs klausāmies
vecākā dēla stāstos ko viņš atcerās par Latviju.
Ja jūs zinātu cik daudz viņam ir atmiņas, viņam bija tikai 4 gadiņi kad pārcēlāmies uz dzīvi īrijā. Stāstā tiek iekļauts bērnudārzs,mīļākās audzinātājas, omes govis, vistas un pīles,kaimiņu bērni, suņi nu viss ko vien viņs spēja atcerēties. Mazais visu dzirdēto kāri uztver jo Latviju viņs pameta, kad viņam bija tikai 1 gadiņš un protams no atmiņām viņam nekā. Mums ar pašiem prieks klausīties.
Un pēkšņi tiek uzdots jautājums, kāpēc mēs vairs nedzīvojam Latvijā, tur bija tik forši. Aptrūkstas elpa, saskatāmies ar sievu un izbrīnā platām acīm raugāmies viens otrā. Seko spēcīga nopūta,īss pārdomu brīdis,nu kā lai izskaidro bērnam ka esi bijis spiests bēgt no Latvijas. Protams bērnam tiek paskaidrots ka Latvijā mums nebija no kā un pat īsti kur dzīvot, kaut gan viņam tas īsti nav saprotams.
Mazais visu dzirdēto kāri uztver, jo Latviju viņs pameta, kad viņam bija tikai 1 gadiņs un, protams, no atmiņām viņam nekā.
Reiz skolā mazam tika iedota atstarojoša lentīte ko uzvilkt uz rokas. Katru reizi ejot uz veikalu,kaut dzīvojam pilsētas centrā, viņs vienmēr vilka uz rokas piedurknes to atstarojošo lentu un ar lepnumu naski soļoja mums līdzās. Tad arī radās ideja ka būtu jauki ja Palsmanes bērniem būtu kas tāds ar ko viņi varētu lepoties.
Bet drīzumā šī doma pajuka jo kā mēs zinām tad šāda veida vestes veikalā pie mums te maksā 3 eiro.
Apzvanot vairākas vietas Latvijā par šādām vestēm cena bija virs 4 lati, nemaz nerunājot par drukātiem burtiem.
Sakodu zobus,nolamājos un atmetu šai idejai ar roku. Atklāti sakot nevēlējos tiem tirgoņiem maksāt tādas summas.
Pēc kāda laika uzgāju internetā “Promo Dizains” mājaslapu un ieraudzīju ka viņi piedāvā atstarojošās vestes un bija izmēri pat priekš bērniem.
Un vislielākais pārsteigums bija sazinoties pa telefonu,cena, kas bija ap 2 latiem.
Tālāk tika formāli nokārtots un vestes tika pasūtītas. Apdruka ar izmaksāja drusciņ zem 2 latiem. Kopā vestīte iznāca 3.95 lati, ar piegādi.
Lai noskaidrotu, cik daudz vestes ir nepieciešamas no 1-4 klasei un dzimumi, zvanīju savai bijušajai audzinātājai, tagadējai direktorei.
Sarunā direktore ieminējās ka šogad nebūs ziemassvētku paciņas. Un palūdza, vai es nevaru palīdzēt viņas sarūpēt, ko es arī apsolījos izdarīt.
Doma bija savākt no zināmiem Korkas latviešiem, bet nodoms gan izgāzās. Parastā atruna, ka nav naudas. Apzvanot vairākus cilvēkus, tika sarunāts, ka nākošās nedēļas beigās sazvanīsimies un savāksim naudiņu. Kauns atzīt, bet tikai viens cilvēks man atzvanīja un pieteicās noziedot drusciņ naudiņu, es ar paskaidroju tam cilvēkam ka esmu izlēmis viens pats to naudiņu sarūpēt, jo patiesībā biju šokā, ka cilvēki ir tik skopi. Visi mēs te pelnam apmēram vienādi un es lieliski zinu kādos apstākļos mēs te dzīvojam. Bet nebiju gaidījis, ka cilvēki izrādīsies tik skopi. Cilvēks iet baznīcā, ir ticīgais, vienmēr klāsta savus uzskatus, bet kā skan sakāmvārds - ar muti laukā, ar darbiem aizkrāsnē.
Tā kā bija doma savākt ziedojumos šo naudiņu, 212 latus, direktorei paziņoju, ka būs nepieciešams izteikt ļoti skaistu paldies, tā lai cilvēki, kas patreiz strādā un dzīvo ārpus Latvijas, justu pagodinājumu un atcerētos, ka arī viņa pienākums ir parūpēties un pateikt paldies savam pagastam un tā iedzīvotājiem, skolai, saviem vecākiem. Un lai tas mazais palsmanietis laikam ritot varētu ar lepnumu teikt: ”ES ESMU NO PALSMANES” un zinātu, ka ir palsmanieši kaut kur tālumā, bet rūpējās par savu pagastu un tā iedzīvotājiem."
No baltic-ireland.eu
Priecīgus Ziemassvētkus Tev, Aivi, un tavai ģimenei!
Daudzi jau zin par ziedojumu Palsmanes bērniem.
Šeit Aivja Pitkēviča stāsts par to, kā tas notika:
"Esmu Īrijā no 2004.gada. Ģimenē mums ir divi dēli kuri mācās tepat Īrijā.
Reizēm sanāk ka pie vakariņu galda pārunājam visvisādas lietas un pa reizei gadās,ka runāts tiek pa latviju.Ar interesi mēs klausāmies
vecākā dēla stāstos ko viņš atcerās par Latviju.
Ja jūs zinātu cik daudz viņam ir atmiņas, viņam bija tikai 4 gadiņi kad pārcēlāmies uz dzīvi īrijā. Stāstā tiek iekļauts bērnudārzs,mīļākās audzinātājas, omes govis, vistas un pīles,kaimiņu bērni, suņi nu viss ko vien viņs spēja atcerēties. Mazais visu dzirdēto kāri uztver jo Latviju viņs pameta, kad viņam bija tikai 1 gadiņš un protams no atmiņām viņam nekā. Mums ar pašiem prieks klausīties.
Un pēkšņi tiek uzdots jautājums, kāpēc mēs vairs nedzīvojam Latvijā, tur bija tik forši. Aptrūkstas elpa, saskatāmies ar sievu un izbrīnā platām acīm raugāmies viens otrā. Seko spēcīga nopūta,īss pārdomu brīdis,nu kā lai izskaidro bērnam ka esi bijis spiests bēgt no Latvijas. Protams bērnam tiek paskaidrots ka Latvijā mums nebija no kā un pat īsti kur dzīvot, kaut gan viņam tas īsti nav saprotams.
Mazais visu dzirdēto kāri uztver, jo Latviju viņs pameta, kad viņam bija tikai 1 gadiņs un, protams, no atmiņām viņam nekā.
Reiz skolā mazam tika iedota atstarojoša lentīte ko uzvilkt uz rokas. Katru reizi ejot uz veikalu,kaut dzīvojam pilsētas centrā, viņs vienmēr vilka uz rokas piedurknes to atstarojošo lentu un ar lepnumu naski soļoja mums līdzās. Tad arī radās ideja ka būtu jauki ja Palsmanes bērniem būtu kas tāds ar ko viņi varētu lepoties.
Bet drīzumā šī doma pajuka jo kā mēs zinām tad šāda veida vestes veikalā pie mums te maksā 3 eiro.
Apzvanot vairākas vietas Latvijā par šādām vestēm cena bija virs 4 lati, nemaz nerunājot par drukātiem burtiem.
Sakodu zobus,nolamājos un atmetu šai idejai ar roku. Atklāti sakot nevēlējos tiem tirgoņiem maksāt tādas summas.
Pēc kāda laika uzgāju internetā “Promo Dizains” mājaslapu un ieraudzīju ka viņi piedāvā atstarojošās vestes un bija izmēri pat priekš bērniem.
Un vislielākais pārsteigums bija sazinoties pa telefonu,cena, kas bija ap 2 latiem.
Tālāk tika formāli nokārtots un vestes tika pasūtītas. Apdruka ar izmaksāja drusciņ zem 2 latiem. Kopā vestīte iznāca 3.95 lati, ar piegādi.
Lai noskaidrotu, cik daudz vestes ir nepieciešamas no 1-4 klasei un dzimumi, zvanīju savai bijušajai audzinātājai, tagadējai direktorei.
Sarunā direktore ieminējās ka šogad nebūs ziemassvētku paciņas. Un palūdza, vai es nevaru palīdzēt viņas sarūpēt, ko es arī apsolījos izdarīt.
Doma bija savākt no zināmiem Korkas latviešiem, bet nodoms gan izgāzās. Parastā atruna, ka nav naudas. Apzvanot vairākus cilvēkus, tika sarunāts, ka nākošās nedēļas beigās sazvanīsimies un savāksim naudiņu. Kauns atzīt, bet tikai viens cilvēks man atzvanīja un pieteicās noziedot drusciņ naudiņu, es ar paskaidroju tam cilvēkam ka esmu izlēmis viens pats to naudiņu sarūpēt, jo patiesībā biju šokā, ka cilvēki ir tik skopi. Visi mēs te pelnam apmēram vienādi un es lieliski zinu kādos apstākļos mēs te dzīvojam. Bet nebiju gaidījis, ka cilvēki izrādīsies tik skopi. Cilvēks iet baznīcā, ir ticīgais, vienmēr klāsta savus uzskatus, bet kā skan sakāmvārds - ar muti laukā, ar darbiem aizkrāsnē.
Tā kā bija doma savākt ziedojumos šo naudiņu, 212 latus, direktorei paziņoju, ka būs nepieciešams izteikt ļoti skaistu paldies, tā lai cilvēki, kas patreiz strādā un dzīvo ārpus Latvijas, justu pagodinājumu un atcerētos, ka arī viņa pienākums ir parūpēties un pateikt paldies savam pagastam un tā iedzīvotājiem, skolai, saviem vecākiem. Un lai tas mazais palsmanietis laikam ritot varētu ar lepnumu teikt: ”ES ESMU NO PALSMANES” un zinātu, ka ir palsmanieši kaut kur tālumā, bet rūpējās par savu pagastu un tā iedzīvotājiem."
No baltic-ireland.eu
Priecīgus Ziemassvētkus Tev, Aivi, un tavai ģimenei!
