Tā 1. oktobra vakarā.
Koncerts. Stāvējiens zem laternas gaismas. Lietus piles lēni sāk krist. Ak, un tas nereālais skats pār vecrīgas klusajām ielām. Mierā viss, maza burvība katra garāmgājēja apavu klaboņā, katrā sarunā. Lietus kļūst spēcīgs. Vēlme samirkt ir neizmērojami liela. Soļi kļūst arvien lēnāki, viss, apstāties un izjust lietu. Aukstas lāses plaukstās, uz sejas un krūtīm. Lāses, kas atbrīvo.
Mazais, naksnīgais piedzīvojums ar lietu.
Viņai daudz darbu tagad. Bet tas nekas, ka nakts atkal negulēta būs. Kaut kas deva spēku par to pasmaidīt.