Viņa man jautāja, kā var izturēt to, ka ar cilvēku, kuru tik ļoti un no visas sirds esmi mīlējis, drīksti tikai sarunāties, bet nedrīksti pieskarties, noklāstīt, samīļot, tuvoties. Es saciju, ka to izturēt nemaz tik viegli nevarot, bet tās ir tādas sajūtas, kad tu sevi ierobežo, ierāmē, ar pašiedvesmas spēku maini savas emocijas, jūtas, attieksmi un vēlmes.

Tu it kā beidzot sajūti, ka dzīvo. Un tajā mirklī nedomā par to, kādas ir dvēseles un ķermeņa attiecības, to nošķīrums, nedomā arī par to, kā tad, kad tu vēl nebiji atšķirsies no tā, kad tu vairs nebūsi. Tu esi tur, tajā brīdī un nekā tālāka par to ko var redzēt vairs nav.