Es zinu, ka tu negribi dzirdēt, bet man ir tik daudz, ko teikt.

Pirmkārt, tā vēstule, kurā rakstīju, ka neko vairs no tevis negribu dzirdēt un lai tu mani liec mierā... Nu nedomāju es tā, un mēs abi to ļoti labi zinām.

Otrkārt, es bet tevis vairs neprotu aizmigt. Un arī paēst ne. Divas nedēļas bez miega un ēšanas. dīvai, nekad nebiju domajusi, ka kāda cilvēka dēļ darīšu tik daudz muļķību. Manas dienas sastāv tikai no tevis gaidīšanas, es visu laiku kavēju pirmās stundas, lai tikai redzētu tevi.

Es apsolu, es tev uz Valentīna dienu aizsūtīšu garu jo gatu vēstuli, bet tu neatbildi, lūdzu neatbildi. Es tikai gribu pateikt tev visu, ko jūtu, bet tu neklausies. Piedod. Piedod! Es nožēloju visus tos gadus, kad liku tev vilties manī.

Neizbēgami tuvojas šīs vēstules beigas, bet šķiet, ka neko neesmu pateikusi... tagad gan mēs laikam mainām lomas - es esmu tā, kurai visu laiku tiek samelots un kurai stāsta visus tos melus, visus tos aizbildinājumus.



P.S. Es tagad zinu, ko nozīmē mīlēt.