Lietuva (turpinājums)
Pēc festivāla ir viesības, ak atkal uz terases, apaļajā ēkā upes krastā. Jūnija vakars tik jauks. Jāstzīst, ka viņu krastmala ir daudz skaistāka nekā mums, kaut upe viņiem maziņa. Mums - es domāju, Krasta iela, jo tā vieta nav gluži pats centrs. Bet tur nav visādu benzīntanku tik daudz un autosalonu, bet kopta krastmala ar modernu arhitektūru. Savu 80-to gadu pērli, mākslas galeriju viņi gan ir aizlaiduši postā tāpat kā mūsējie kafejnīcu Ainava. A žaļ.
Viesībās spēlēja Hobos. Noskaņa tāda pelēksārta, un es jutos labi. Tomēr vēlāk, kad visi ir nokāpuši pirtī, īstā ivirtības perēklī ar džakuzi un milzīgu istabu-spilvengultu, kad leiši dzer pilnā sparā un Matainis arī nokāpis lejā, padejojis tikai ar Iedomīgo, tikai tik daudz, lai Iedomīgā man izstāstītu, cik viņš labi dejo, un kad es jau ceturto reizi klausos, ka Priekšniecei ir mēnešreizes un viņa pirtī neies, un šauro telpu piepilda smacējoši cigarešu dūmi (ak es liekule, pati tak mēdzu pīpēt) - man piepeši pietiek. Es piesakos Resnim un dodos prom, eju gar upi, un viss smaržo pēc vasaras, es šķērsoju riteņbraucēju tiltiņu, paklīstu pa Viļņu, nesaprotot savu atrašanās vietu pret centru.Iepriekšējo reizi biju Viļņā pirms 12 gadiem.