četri seriāli, ko es skatos:

1. šis ir kaut kur aizgājis prom, sen neesmu skatījies, bet labi atceros, esmu iegaumējis, tas bija, kad man bija kādi gadi divpadsmit, šis nožēlojami freidiskais sapnis par to, ka esmu kails, pirmais bija par to, ka esmu uzkāpis kokā, kaut kādā palmā vai priedē, jo tas bija pie jūras, nezinu, kāpēc esmu tur augšā un kā esmu tur gadījies, bet esmu pavisam pliks, bet apakšā staigā cilvēki, iet uz jūru sauļoties vai peldēties, ēd saldējumu, protams, tur ir sievietes, kuplas, saulē pietvīkušas sievietes salmu cepurēs un saulesbrillēs, bet es sēžu kokā kails, protams, es nevaru nokāpt zemē, tad vienā brīdī mani pamana, man šķiet, ka tas bija pirmais slapjais sapnis manā mūžā, saldais, netīrais, satraucošais sapnis, pēc tam tas atkārtojās vēl un vēl, es mēģināju to izsaukt mākslīgi, ejot gulēt, domāju par to, ko gribētu nosapņot, šis sapnis atgriezās pie manis daudzos dažādos veidos, lai gan, svarīgākais tajā, protams, bija kailums un tas, ka man ir kauns, mani tur pamana, es tajā sapnī it nemaz neizjutu nekādu baudu, kaut kur uz ielas vai upes malā, nu, kad tu nāc ārā no peldēšanās pliks, bet krastā sēž kaut kāda riebība kompānija, nē, ja tās ir meitenes, tad jau vēl kaut kā pikanti, bet, ja tie ir kaimiņu puikas, kaut kādi krievi, piemēram, un tu peldi kaut kur sānis, izkāp krastā, noslēpies un gaidi, tas kailums ir kaut kas jocīgs, un kāpēc tieši bērnībā tāds kauns?

2. esmu kādā svešā pilsētā un grāmatu veikalā, protams, tas ir grāmatu antikvariāts un izskatās pēc visiem tiem grāmatu antikvariātiem, kuros es esmu bijis, tur ir noslēpumains pārdevējs, kas ļauj man savā vaļā rakņāties pa plauktiem, viņš nekad nenāk klāt un neprasa, kā varētu palīdzēt, jo tikai es pats zinu, kā man var palīdzēt, nē, es arī pats to nezinu, es pat nenojaušu, ko es meklēju tajos plauktos, taču vienmēr atrodu kaut ko fantastiski skaistu, senu un vajadzīgu tieši man, vajadzīgu šajā brīdī, bet vēl citos sapņos es parasti atrodu pazudušās grāmatas, tās, kuras es kādreiz esmu lasījis un mīlējis, un tad viņas ir pazudušas, es tikai attāli atceros nosaukumu vai izskatu, bet tur, sapnī, tajā antikvariātā ir iespējams atrast visu, kas vajadzīgs, taču vienmēr tikai vienu grāmatu vienā reizē, vairāk ne.

3. tas ir ļoti specifisks sapnis par karu, patiesībā tie ir divi dažādi sapņi, vienā es esmu ierauts kaut kādā stulbā filmā, kurā uzbrūk vācieši vai vienalga kas, mana zeme ir okupēta un mēs visi atrodamies kaut kādā pagrīdes partizāņu statusā, skaidrs vienīgi tas, ka mirs ikviens, kas nokļūs ienaidnieka rokās, reizēm tas ir tāds karš, kurā garām skrien tūkstošiem kājnieku ar automātiem, visapkārt spindz lodes un ir briesmīgi briesmīgi bail nomirt, bet citreiz ir pavisam savādāk, kaut kāda atombumba vai vienkārši liels sprādziens, viss beidzas ātri un nesāpīgi, tikai žēl bērnu.

4. un tas otrs ir sapnis par to, ka es esmu no jauna iesaukts armijā, arī jau beidzies, taču atceros, tas bija briesmīgi, tik reālistiski un dzīvi, visā savā absurdā, es skatījos un domāju, nē, tas nevar būt, tas ir kaut kāds murgs, bet tas bija pa īstam, mani savāca un veda prom, man bija jāpārģērbjas karavīra formas tērpā un jāsaņem ierocis, taču briesmīgākais nebija tas, bet gan atgriešanās, tas, ka viss notika atkal un atkal no jauna, nolādēts apburtais loks, visvairāk biedēja sajūta, ka NEKAS NAV MAINĪJIES, ciest nevaru seriālus, pēdējā laikā vairs nemaz neskatos.