Tā. Tas ko esmu iesākusi arī ir jāpabeidz.Vai labāk jāturpina.
Par Viņiem.
Viens kā vienmēr ir tikai tad, kad viņam vajag. Pie tā jau esmu pieradusi. Ja man reizēm Viņš nepietrūktu, mani tas apmierinātu, jo ar Viņu ir labi, pārāk labi, lai to pārvērstu par kaut ko ikdienišķu. Tā kā nesūdzos, varbūt tikai shobrīd.
Otrs man dabūs kārtīgi ierīt par savu šī brīža uzvedību. Nedrīkst ar mani spēlēties, izmanotjot manus spēles noteikumus. Viņam tas nepatiks. Pats vainīgs.
Trešais nav. Jau pavisam sen. Bet vienalga Viņš ir mans. Punkts.
Ceturtais. Noteikti ir labāk un būs vēl labāk. Viss notiek un viss būs atkal kā kādreiz. Tomēr Viņš man ir visa mana pasaule un bez tās es nevarētu dzīvot. Jāatrisina tik dažas sīkas problēmiņas. Un tad... Tad... JAAAAAA!!!
Un vispār ir pavasaris un peec pāris nedēļam es varēšu izklaidēties citā pilsētā, tikai problēma tā, ka nevienu tur nepazīstu un tas ir otrs Latvijas gals. Bet neko, man patīk piedzīvojumi.