manifests
Pa Latviju klīst rēgs, sociāli politiskā plakāta rēgs.
Tas ir klīdis vienmēr, kā galma āksts mulsinot varu un provocējot sabiedrību, jo saka vienmēr taisnību, lai cik tā nepatīkama būtu, lai kā gribētos pievērt acis un izlikties neredzam. Visos laikos publika ir slavējusi karaļa jauno tērpu, TV kameru priekšā dzerot sausu vīnu un jūtoties kā sabiedrības krējums krējumā. Vienmēr bijis āksts, kurš atļāvies paņirgāties par galma mākslinieka salonisko smalkumu, apšaubīt hercoga varoņdarbus, paziņot, ka karalis ir pliks. Āksts vienmēr un visur, glužI tāpat kā Dantes laikos, ir brīvs un tiešs, saka visu, ko domā. Citu reizi pieciests, citu reizi vajāts, tas izdzīvo cauri gadsimtiem, darot to tāpēc, ka savādāk nevar. Laikiem mainoties, mainās tikai viņa izteiksmes veids, kas var izpausties dzejā, mūzikā, kino, teātrī, performancē, plakātā.
Viduslaikos tas izsmēja galmu, baznīcu un nejēdzības sabiedrībā baušļu vārdā, mūsdienās tas to dara individuālās pamošanās un patiesības vārdā. Viņš ir ticis nīdēts, ignorēts, varas pirkts, lai runātu taisnību, taču ne visu taisnību un ne vienmēr, taču vienmēr vietā nāk kāds cits, kuru nevar nopirkt, kurš savādāk dzīvot nemāk. Kā jau mūžīgais dumpinieks, viņš aicina uz patstāvību - domāt, apšaubīt autoritātes, saskatīt melus un sazvērestības, - nevis tikai pirkt, pārdot un vairoties. Un protams, kā jau ākstam piedien, viņš visu, ko izsmej kā stulbu un nelietīgu, parāda, dažkārt pārspīlējot līdz karikatūrai.
Nu galma āksts sācis runāt plakātu valodā. Viņš runā par visu, kas cilveeku kavē priecāties par dzīvi: pa karu netaisnību, par varas spēlētā teātra farsu, par uzspiestiem mītiem, kas slēpj no mums patiesību, par dvēseles nāvi un izolāciju veiksminieku kulta konformistu sabiedrībā, par bailēm neiederēties, par nepieciešamību pirkt un pārdot, lai nezaudētu sociālo statusu, par nesavtīgas mīlestības nesavienojamību ar egocentrisku karjerismu, par medijiem, kas apdullina, padara atkarīgu, atradina domāt un ieklausīties sevī, par standartiem, kuros nevar izaugt personība, par nežēlību un vardarbību, kurai tiek rasts skaists attaisnojums dubultstandartos un pie kuras visi tiek radināti kopš bērnības, par politkorektā (t.i. vienīgā pareizā) viedokļa propogandu medijos, par cilvēcisko nepieciešamību identificēties, par nepieciešamību mīlēt, par vientulību, par laimi uz citu rēķina vai tās neesamību, par to pašu "sabiedrības liekulību". Kā gan savādāk par to visu runāt, ja ne ar pārspīlējumu, izsmieklu un grotesku?
Plakātā mākslinieks nepastarpināti vēršas pie līdzcilvēkiem, liekot sākt domāt, raisot konkrētas emocijas. Ja plakāts skatītāju šokē, izsit no ierastā garīgā līdzsvara, tad plakāta autors ir savu panācis. Tāpēc te galvenais ir vēstījuma oriģinalitāte, uztveramība. Vienkāršība plakātā nav vis primitīvisms, bet gan akcenta sabiezināšana, un tas pat nav grafikas vai fotogrāfijas, bet gan prāta uzdevums. Autora doma var izpausties spriedzē starp grafiku un tekstu; tā var izpausties tekstā, kuru grafika vai fotogrāfija tikai papildina; tā var izpausties tikai attēlā bez teksta. Tieši ideja, doma, vēstījums ir tas, kas liek plakātam būt plakātam, nevis vienkārši smukbildītei.
Tāpēc plakāts ir viena no nedaudzajām formām, kur mākslinieks spēj netraucēti paust savu attieksmi bez cenzūras iejaukšanās vai pasūtītāja diktāta. Ja gleznotājam jāglezno tā, lai viņu pirktu, plakātu var radīt, nerēķinoties ar komerciju. Plakātists ir Brīvs un Neatkarīgs savā izpausmē. Ar to viņš atšķiras no galma mākslinieka, kurš zīmē tikai pēc pasūtījuma, saņemot samaksu, tā padarot mākslu no pašizpausmes par augstas kvalitātes amatniecību. Plakāta autors uzspļauj aizliegumiem un saka cilvēkiem to, kā viņš visu redz un ko citi varbūt nav pamanījuši vai izliekas neredzam.
Dzīve ir skaista, taču diemžēl ir pārāk daudz draņķību, kas neļauj mums pilnvērtīgi un laimīgi dzīvot. Smiekli caur asarām, vai asaras caur smiekliem - tāds ir galma āksta, plakāta zīmētāja liktenis, nepieņemot spēles noteikumus, uzupurējoties, lai spētu no malas paraudzīties un parādīt to bezjēdzību, kuru kopā satur un mums uzspiež neskaitāmie likumi, aizliegumi, norādījumi un ieteikumi. Pie tam traģiskākais, ka lielākā daļa cilvēku ar to samierinās, uztver kā pašsaprotamu neērtību, bez kuras tomēr laikam nevar. Kā slavenajā farizejiskajā frāzē: "draņķība, taču nekas labāks nav izdomāts" - un lielākā daļa pat nemēģina padomāt, vai patiesi nekas labāks nav izdomāts?
Viņš nemāca, nedod risinājumu, tikai parāda tās kroplības un nejēdzības. Plakāta autora uzdevums ir piespiest apstāties, likt padomāt, salīdzināt. Viņš nepiedāvā vienvirziena ceļu uz laimi vai ideālās pasaules modeli. Plakāta autora uzdevums ir tikai pievērst cilvēku uzmanību slimībai, tās cēlonim. Bet skaisto dzīvē viņi atradīs paši, salīdzinot ar nejēdzīgo, traģisko, ierobežojošo, destruktīvo. Tāpēc plakāts atdzimst, atdzimst kā nepieciešamība, jo bez opozīcijas pozīcija degradējas. Tāpēc, pēc 15 gadu klusēšanas, plakāts atgriezies.
Noticējāt? Ai, da sūds tas viss. Galvenais, ka pašiem interesanti un tautai patīk. :))