Tagad būs dzejolis mīļajam Velnozolam.

Tu izstiepis roku, kas vijas mani sagaidīt,
Es vienmēr domāju, mēs gluži kā rada,
Divi izdeguši, kraupaini, savērpušies stumbri,
Ar bijību veros tavos senajos taustekļos,
Kā nespējot tuvoties lavos cauri pļavas ziedu mežam,
Apmetu loku, izrādu pārlieku apbrīnu,
Novērtēju žuburus, vai tiem draud saskarsme ar vadiem,
Pajautāju kaut ko nevēlamu par Livoniju kādu,
Malkoju dzērienus, novērtēju tuvības mirkli,
Kamēr netuvojas neticīgie zemnieki ar dakšām un kapļiem,
Iebrienu eglēs, tur laumu apļi kā nakteņu augļi dārzā,
Bet sēnes ir mazas un baltas, kas micēlijam padomā,
Es prātoju, bet netieku skaidrībā par egļu meža nozīmi
Vietējās komūnas nakts dzīvē, kur mēs ar Velnozolu sveši,
Ne tā kā nepazīstami, bet sveši,
Mēs saliekam plaukstas sveicienā,
Tas nav lietišķs, bet ir maigs,
Svarīgs un ciešs.