"problēmiņa"
akdies, cik ljooti vinja mani kaitina!
"es vispār tevi nesaprotu, (jā. beidzot es no kāda izdzirdu šo patiesību! protams, ka tu mani nesaproti. tev ir vairāk kā 75 gadi un tu esi vecmeita - skolotāja) tu esi tā kā ezis."
viņa visu laiku uzmācas ar ēšanu - no rīta, vakarā. labi, ka es neesmu mājās pa dienu. nu negribu es ēst trīs reizes dienā to tavu trekno gaļu, lauku sviestu un krējumu. (ja tu man dotu katru dienu zivis, tad gan es ēstu)
es sapratu, kāpēc man viņai nekad nepatīk teikt, kur es eju un ko es darīšu. ne tik ļoti tāpēc, ka sekos 100 un viens jautājums, bet tāpēc, ka būs 100 un viena darbība, lai "palīdzētu" man. jā, es saprotu, ka tu mīli mani, bet hallo! es saprotu arī to, ka tu nemāki apieties ar "bērniem", ( jo tev tādi nekad nav bijuši) es neesmu nekāda tur "paraugmeitenīte" augstpapēžu kurpēs un ar cm biezu pūdera kārtu no tavas audzināmās klases! ( man prieks, ka to jau tomēr esi sapratusi).
kā es gribētu, lai man ir sava necaurstaigājama, maza istabiņa, kurā es varētu kūpināt vīrakus, cik tik man patīk, nevis ik reiz, kā es mazliet mazliet pakūpinu, tā - "nejūti, te kaut kas smird?" un visi logi vaļā. kurā es varētu klausīties mūziku, cik skaļi vien gribu, un tai 'cauri' neskanētu "hameleonu rotaļas" vai panorāma.

es nezinu, ko es darītu, ja man būtu tādi vecāki...
(cik ļoti man gribētos dzīvot mājās!)