Garastāvoklis:	cold
Mūzika:	Wardruna

Dubļi un plēves

        Grēta bija izteikts dabas bērns. Cilvēks, kurš nenēsā apavus un kura pēdas mūždien dubļainas. Grētas drisku mētelis, bezgala lāpīts, drīzāk izskatījās pēc koka stumbra, saķēris sevī vairākus zariņus un sakaltušas lapas. Meitenes svārki savukārt bija nodiluši līdz īsu svārciņu veidolam, atklājot Grētas garās kājas – skrāpējumiem un rētām apdaiļotas. Meitēna mati, blondi un sadalījušies vairākās frontēs, bija gandrīz nemaz neatdalāmi viens no otra. Tos priecēja ikviena lietus pile, kura kaut nedaudz darīja tos tīrus. Un kā reiz šoreiz gāza! Grētai par prieku straujš vasaras lietus, pērkona ritmu pavadīts, neskaitāmās pilēs gāzās pret zemi. Meitene, iegrimusi lietus dejā, lēkāja pa dubļiem – sevi smērējot arvien tumšākās krāsās.
        Nebūtu jau tā, ka Naurim Grēta nemaz nepatiktu. Augums viņai bija tīri slaids, pat iekārojams. Arīdzan viņas sejas vaibsti, mūžam smaidā, bija diezgan tīkami. Nauris bija tīrīgs cilvēks. Viņš, ietinies polietilēna plēvē, ko steigā norāvis no kādas siltumnīcas, pieplaka pie zemes un vēroja Grētas haotisko lietus deju. Izvilcis no kabatas inhalatoru, Nauris nošķaudījās un mūžam to zaudēja garajā zālē, kura, pēc viņa uzskatiem, bija infekcijas un alerģijas perēklis, kurā viņš pats nekad neuzdrošinātos bāzt savas smalkās rokas.
        Lietus sāka pierimt, taču dabas bērns turpināja lēkāt pa dubļiem, ik pa brīdim gaisā uzmetot kādu netīrumu šalti un liekot bailīgajam Naurim slēpties zem siltumnīcas plēves.
-"Grēta, ejam mājās!", vārga, sasmakusi balss atskanēja no plēves kaudzes. Tam sekoja skaļš šķaudiens un, gandrīz raudošā balsī, atkārtots aicinājums doties iepriekšminētajā virzienā.
        Ignorējot alerģiskā, vārgā jaunieša ieteikumus, Grēta turpināja ālēties kā sivēns, līdz paslīdēja un palika turpat dubļos. Uz īsu mirkli bezspēcīga, taču prieka pārpilna, viņa vēl brīdi smagi elsoja.
-"Labi Nauri, ejam ar'!", izteicās netīrā, dubļainā Grēta un, kā nekad nebūtu pagurusi, pielēca kājās, novilka plēvi no bailīgā jaunekļa, kas drebēdams vēl centās pie tās pieturēties. Pēc brīža viņam tika padota dubļaina roka. Manāmi saviebies, tīrīgais Nauris centās no tās atteikties. Taču neizdevās! Draiskā Grēta aši jaunekli uzrāva kājās. Tam sekoja draudzīgs un pārdabiski ciešs apskāviens, kas vienlaikus pārvērta Naura kopto žaketi par nekad neatmazgājamu lupatu, kā arī Naura sirds un asinsvadu sistēmu par pārkurinātu tvaika katlu.
        Izrāvies no Grētas ciešā, smērējošā apskāviena, Nauris, izdvešot skaļus ķērcienus, uzņēma neveiklu skrējienu prom.
-”Tu esi foršs!”, Grēta ķiķinādama noteica un devās nopakaļ izmisušajam jaunietim.
        Taču jaunietis nekur nebija atrodams. Pēc īslaicīgas, haotiskas meklēšanas Grēta sāka izkliegt Naura vārdu cerībā, ka nozudušais atsauksies. Nekā! Grēta apsēdās, kājas sakrustojusi pēdām dziļā dubļu kārtā, un apvainojusies lauzīja galvu.
        Klusībā sēžot, bija sadzirdami vārgi šņukstieni, kuri lika Grētai saausīties un atsākt meklējumus. Drīz vien šņukstēšana pieveda Grētu pie kādas kanalizācijas lūkas, kurā notekūdeņos mērcējās bezpalīdzīgi gļēvais Nauris.
-"Nauri, neraudi!", teica norūpējusies Grēta.
        Skarot norūsējušus pakāpienus, Grēta nokāpa pie šņukstošā Naura, kas līdz ceļiem bija iegrimis netīrajā ūdenī. Viņu iedrošinājusi, abi drīz vien devās mājup, kur Nauri sagaidīja antibakteriālas ziepes un sauja antibiotiku.


        Nauris, dienām nīkdams burbulī, vēroja, kā pagalmā dubļos draiskojās netīrā Grēta. Ik pa brīdim Grēta lūkojās Naura loga virzienā, pasmaidīja un pamāja ar roku. Nauris apzinājās, ka šādas attiecības nav imunosaderīgas. Viņš nošķaudījās un aizvilka aizkarus.