Pavedieni
Šorīt bija sajūta, ka satek kopā kaut kādi pavedieni.
Sapņoju, ka esmu iemīlējusies sievietē ar acīmredzamām anoreksijas pazīmēm. Skaidri atceros to sajūtu, ka mīlu viņu, kaut arī viņa ārēji ir pārvērtusies skeletā - man bija bail salauzt viņas kaulus, tik trausli tie šķita un izspiedušies zem ādas. Viņa gulēja man blakus, es auklēju viņu kā bērnu.
Tagad es esmu skaista, viņa teica.
Man gan viņa nemaz nešķita skaista, tāds skelets un putnibiedēklis, bet es jutu, ka mīlu.
Bet tu esi resna, viņa piebilda. Es skatījos uz savu ķermeni, tas bija zem segas.
Tad kaut kā bez pārejas sapnī pārslēdzās kanāli un es peldēju, balstoties uz pleca vīrietim. Airējoties ar vienu roku, dzidrā un vēsā ūdenī. Šķiet, bija plūdi, jo mēs peldējām pa tādu kā ielu, bruģētu ar mozaīkas plāksnītēm.
Pamodos, vīrietis, tas pats, kurš sapnī, bija blakus. Ķermenis - zem segas. Laikam jāuzsāk diēta, nodomāju.