Dažas atmiņas.
Tēvs mani sauca par Māsiņu.
"Nu, mīļo, Māsīt, kā Tev iet?" čerkstošā, drebošā, no alkohola nomocītā balss parasti uzrunāja.

Vēstules ar viņa greizo rokrakstu. Karstas asaras, kas tek pāri maniem vaigiem, kad es atceros dažas retās saulainās atmiņas no bērnības, kurās piedalās arī viņš.

Vecmāmiņa, kura līdzjūtīgi uz manīm skatās, jo es tik ļoti līdzinos viņam.
Vectēvs, kurš mani ienīst un nesaprot, jo es esmu viņa meita.
Māte, kas manī redz savu un viņa kļūdu apkopojumu.

Mēs visi viens otru mīlam, jo mums ir kas kopīgs.