cilvēkam, kas nedomā runājot, bet plūstot, ir stipri savādāka pieredze un arī uzvedība. piemēram, robežas starp vārdiem, jēdzieniem, visādu pieredžu nosaukumiem ir ne tikai neskaidras no citu cilvēku skatpunkta (tie par to šādi domātu un runātu), bet arī tas redz tās kā traucējošas skaidrākai visa redzēšanā un saprašanā, pat kā visas cilvēces prāta slimību.

domājot un komunicējot valodā mēs ļoti, ļoti daudz pazaudējam no daudz īstākas īstenības, domājam, sarunājamies, vērtējam pēc būtībā iluzorām kategorijām, ļoti daudz nekorekti piestiprinot objektiem īpašības (savā katra brīža, katras domas domāšanā), kad to šim objektam nemaz nav.

pat pašā valodā un tās lietojumā kaut kā ieperinājušās visādas pretīgas nezāles kopš valodas sākās. tāpēc, runājošs prāts vienmēr ir bijis tāds chatgpt lēnā datorā ar nelielu pašreizējās domas apskatīšanai atvēlamo ramu. sarežģīts atkārtojumu atspoguļojums imitējot jēgu, saprašanu, pie apziņas esošs. bet cik gan ātri cilvēks spēj runāt - ķermenis ierobežo un pārāķ maz baitu tajos reģistros. un vistrakākās velna kontroles programmas tiek instalētas jau kopš mēs sākam runāt, domāt.

cilvēki pa logiem lec ārā domāšanas kļūdu dēļ. nogruzī sevi (jā visiem dzīve smaga) un sevi pašu, savu emocionālo stāvokli ar šiem kaitīgajiem, valodiskas domāšanas vīrusiem nogruzī tik tālu, kad, bļin, nolec.

upē ūdens vienkārši plūst un to īsti nepiš visādi akmeņi utt.