Līdz ausīm savos sapņos un savās domās. Reizēm liekas, ka šī zeme - realitāte, nav priekš manis. Bet tas ir tikai reizēm. Pārsvarā domas rit otrādi - es neesmu domāta.. nju gan lielummānija.
Pēdējā laikā tik ļoti gribas.. bet neko nedaru lietas labā (izskatās, ka atkal buus skumji)
Starp debesīm un elli, cerot uz neiepējamo..

Tikko iedomājos, ka man laikam ir pēc dzimšansdienas krīze jeb vecums nenāk viens, tāpēc es labāk beigšu

Zinu, ka nebūs, bet tik un tā ceru.. damn, atkal tas gadījums, ka negribu redzēt patiesību?!