Garastāvoklis: | sad/missing/want_to_hide |
*
Sēžot & lūrot Tv (kā jau 5dienas vakaros) sagribējās man uzrakstīt, ko sevis žēlojošu.. Reizēm vienkārši samētās skumji. Un tad es varu sēdēt un domāt. Mjā un tad tādas lietas (lai neteiktu stulbības) varu sadomāt. Raksturīgi man.. Tāpat kā 'neteikšana'. Parasti man gan tās pietrūkst, pat ļoti. Bet, kad nāk, tad nāk kā sodība. Vismaz reiz ko teica, no kura šodien ar skaidru prātu varu izsecināt. [redaktora pauze jebšu ne tur iebraucu/ne pat šo gribēju rakstīt un domāju].
Galu galā.. Atceros kā reiz teici, lai es nebeidzu uzplīties, jo tā zināsi, ka tevi tomēr kāds gaida. Un man paliek skumji, jo nav 'iekšu', lai turpinātu 'krist uz nerva'.. Nezinu kāpēc no tevis kaut ko gaidu, vēl jo vairāk - nezinu vairs ko gaidu. Atkal ir pienākusi sajūta, kad šķiet, ka esmu pazaudējusi to kā man nav bijis. Tas ir - to, ko es domāju man esam, bet patiesībā.. (kas gan to zin`, kā bija(vai ir) patiesībā).
Savā dzimšansdienā es nodomāju "viss mainīsies..", jo zaļais moskvičs no mana pagalma pazuda. Tas tur bija stāvējis no laika gala.
*Lūdzams ņemt vērā ka šis ieraksts ir tapis brīdī, kad man ir skumji (aka - uznākuši melnie)