Garastāvoklis:

happy

vienkārši mīlu dzīvi
Es tiešām mīlu šo dzīvi un šo pasaulīti, šo sasodīto dzīvi, kur ir tik daudz ļaunu cilvēku, kur ejot vienkārši pa tirgu - Tev nozog naudas maku ar diezgan daudz naudas, kur cilvēki smejas viens par otru, bet par sevi pasmieties neprot, kur ir daudz netaisnīgu lietu un notikumu, sāpošas sirdis. Bet tas nav vienīgais, kas notiek. Dievinu tos brīnumainos mirkļus, kad riet saule. Debesis kļūst rozīgi sarkanas. Super!
Neciešu, kad tieku sāpināta. Gribās visus sūtīt uz Elli. Tad sanāk pateikt vārdus, kas nav domāti no sirds un pati jau sāpinu kādu citu. Pašai šādos brīžos ir grūti ticēt pārliecībai, ka dzīve ir skaista. Tad es mēģinu turēties pie tā ka "viss vienmēr beidzas labi, un, ja nav labi, tad nekas vēl nav beidzies" Vēl es ļoti mīlu savus draugus. Un kā viena maza sms vai draugos vēstulīte spēj tā iepriecināt, pat tad, kad esi bēdīgs.
Dzīve spēj būt tik jauka, ja uz to pareizi skatās. Mūsu pasaules ir tik krāsainas. Dzīve var liekties garlaicīga un neiztresanta, bet zini - priecāties var par vienlaga ko, piem, šobrīd es priecājos par to, ka Tu šo visu vispār lasi :) Paldies par to :)
Vēl kas man tik ļoti patīk dzīvē - mīlestība. Mīlu ģimeni, draugus un pašu dzīvi galu galā ar :) Man patīk kā mīlestību izrāda gados vecāks kungs ar savu dāmu :) Piem, viņi izgājuši pastaigāties. Pēc kāda gājiena, nedaudz piekusuši, domā apsēsties. Bet soliņš ir slapjš. Tad šis kungs izvelk kaut ko no kabatas, paklāj to ar soliņu, lai viņa sirds dāmai būtu kur apsēsties. :) Tas ir tikai viens mirklis, bet mīlestības ir pilna pasaule :)
Protams arī man uznāk depresijas, kad te gribētos rakstīt pavisam ko citu, bet, ja man šobrīd ir labi, tad kāpēc bēdāties par to, ka aizvakar varbūt bija slikts garīgais, bet varbūt rīt būs, kas zin. Neko šai dzīve nevar zināt. Jā varbūt kaut kas notiks, varbūt ne. Bet es tikai priecājos par to, ka esmu dzīva.
Reiz es kaut kur lasīju kādu teikumu līdzīgu šim: "Es priecājos par modinātāju agrā rītā, jo tas nozīmē, ka esmu dzīvs......"