atmiņas par domām

01:18 am: šovakar uzmācos savas māsas krustmātei ar jautājumu par vēzi, vajadzēja taču kaut kā izmantot citādi ne pārāk interesantu gadījumu. daudz vielas pārdomām tagad.
pirmkārt, man vienmēr bija licies, ka vēzis ir kaut kas cits, kas aug cilvēkā, bet izrādās - nē, tas ir pats cilvēks, pats par sevi. tāpēc man tagad liekas diezgan reāli, ka to var ietekmēt ar domu spēku. paši audi, kas pāraug viņiem vien zināmā jauna veida funkcionalitātē, vai destruktīvs spēks, ja jums tā labpatīk atteikties no bezjēdzības estētikas, kas man pieaugusi kā piepe. interesanti, ka viņa stāstot par vēža izskatu un iedabu arvien kāpināja balsi un sabiezināja krāsas, paspilgtināja epitetus, kā viņš aug, uz kaut ko spiež, kaut ko aizspiež, urīnvadus, tad urīns krājas nierēs, tad ir intoksikācija, utt. beigās viņa piebilda - nu tas vismaz ir par maniem vēžiem, citu vēžus es tā nepazīstu. bet viņas vēžiem ļoti efektīva esot ķīmijas terapija.
otrs ir, ka viņa jau uzmetot aci ultrasonogrāfijas ainai monitorā var pateikt, ka vēzis ir ļaundabīgs. es viņai vaicāju - un tad tu tā arī saki - ziniet, jums te ir ļaundabīgs vēzis? viņa saka - nē, to nekad nesaka. vispirms taisa daudz analīžu, jo tādas ir medicīnas prasības, plus vēl cilvēkam ir jāsagatavojas tai idejai.
trešais ir tas, ka lielā daļā gadījumu ļaundabīga vēža pacienti vispār netic, ka viņiem ir vēzis. viņiem saka, saka, lūdz atjēgties, bet viņi smejas, bieži pat līdz nāvei sakot - vai māsiņ, man te pampst kājas, tas no tās operācijas, vai varat mani nosūtīt uz sanatoriju? ienāk daktere palātā un saka - beidziet te runāt par sanatorijām, vai jūs nesaprotat, ka jums šeit visām ir ļaundabīgs audzējs ar metastāzēm? un katra no sievietēm palātā nodomā - jā, žēl man to pārējo sieviešu, kam ir ļaundabīgs audzējs ar metastāzēm. pat inteliģenti cilvēki, pat mediķi paši, kas saslimuši, vienkārši nobloķē apziņu un dzīvo tā, it kā nekā tamlīdzīga nebūtu, izdomā kaut kādus neticamus, nemedicīniskus variantus par to, kas viņiem ir. it kā aiziet kaut kādā pasaku pasaulē.