atmiņas par domām

Man arī ir mūžīgais gruzons par vēzi. Visādās vietās. Bet manai draudzenei pirms simts gadiem nomira mamma, un tā arī bija, kā Tu raksti. Sākumā viņa ticēja diagnozei, kamēr vēl jutās samērā labi un bija cerības. Pēdējā stadijā viņa pilnīgi atteicās pieņemt, ka viņai ir vēzis. Visu laiku domāja, ka pēc kāda mēneša būs vesela un par nākotni vien runāja. Tiesa, es vēl tagad īsti nesaprotu, vai tas bija patiesi vai varbūt viņa tā centās sevi ietekmēt, vai mierināt pārējos?
Bet katrā ziņā, tas tāds labs saudzēšanas mehānisms, man liekas. Tavā ierakstā izklausās, ka dakterīte kaut kā pārmet pacientēm, ka viņas atsakās ticēt savam vēzim un nāvei.

(Reply to this) (Thread)

ir tādas, kas pārmet, jā, jo šādi pacienti arī nesadarbojas ārstēšanai. es krustmātei arī prasu - vai nav tā, ka izliekas, ka netic, lai pārējiem nebūtu tik bēdīgi. viņa saka - nē, nekādas stratēģiskas pašiedvesmas tur neesot, visdziļākajā būtībā pēkšņi netic, vienkārši nedzird atsevišķas frāzes, noslēdz sistēmu.

(Reply to this) (Parent)